Gailīšu pagasta iedzīvotājas Daces Tamutes rotaļu lāču kolekcijā vēl vajadzīgi pāris īpatņu, un tad pūkainā saime būs «izaugusi» līdz sešiem desmitiem.
Gailīšu pagasta iedzīvotājas Daces Tamutes rotaļu lāču kolekcijā vēl vajadzīgi pāris īpatņu, un tad pūkainā saime būs «izaugusi» līdz sešiem desmitiem.
Stipro un simpātisko dzīvnieku atveidojumi spēļu mantās par Daces aizraušanos kļuvuši nejauši un… likumsakarīgi. Viņa strādā bērnudārzā «Lācītis», ir saimniecības vadītāja. Dace saka: «Ja man kādas lietas ir trīs, tad jāsāk krāt. Laikam kolekcionēšanas gēns no vectēva mantots. Viņam patika daudz ko vākt – markas, sērkociņu kastīšu etiķetes, nozīmītes. Šis tas vēl saglabājies.»
«Ieceļotāji» no Austrālijas
Kolekcijā vecākais ir meitas Ilzes lācis, kura mūžs jau pārsniedz divus gadu desmitus. Interesanti, ka lāčuki parāda arī rotaļlietu modi. Senākais ir ar tādu garu, zīdainu spalvu, kādas nav nevienam citam viņa brālim. Lielākoties pekaiņu saimē atrodami pūkaini un mīksti eksemplāri. Dacei par daudziem ir savs raksturojums. «To neparasti košo, gaiši zaļo un rozā lāci mans vīrs Māris kādreiz laimēja darbavietas loterijā. Tolaik tā bija vērtīga balva. Garš mūžs ir arī olimpiskajam lācēnam, kas bija Maskavas olimpisko spēļu simbols. Vistālāko ceļu pie manis mērojoši divi lācēni, kurus radiniece atsūtīja no Austrālijas.
Viens ir košļājams, kas noderīgs zīdaiņiem tajā periodā, kad viņiem šķiļas zobiņi un vajag kaut ko grauzt. Pie mūsdienīgiem var pieskaitīt divus lāčus, kas paredzēti relaksācijai. Tie ir pildīti ar īpašu sastāvu, turot rotaļļietu plaukstā un spaidot, iespējams nomierināties. Vēl viens gaišs, dzeltenīgs lācis izmantojams teātrim, jo to var uzlikt uz rokas un kustināt. Meitas draudzene dāvinājusi pašdarinātu lācēnu, kas tērpts košā apģērbā,» stāsta Dace.
Vaicāju viņai, kuri kolekcijas eksemplāri pašai sniedz mierinājumu, kad gadās raižpilnas dienas. Dace attrauc: «Tad man visus vajag tuvumā.» Lielākā daļa ik dienas atrodas kopā ar saimnieci viņas darba kabinetā. Šeit jo bieži iegriežas bērni, lai paciemotos pie saviem mīļākajiem lāčukiem. Dažs mazulis uz rotaļu klavierēm nospēlē mūzikas taktis un dzied kādu melodiju.
Kolekcijas īpašniece lāčus bija «aizvedusi» uz pagasta iedzīvotāju vaļasprieku izstādi. Bērni viņus pazinuši un izsaukušies: «Re, kur Daces lāči!»
D. Tamute atzīstas, ka neko nespēj viegli aizmest projām. Lāči ir tikai viena viņas kolekcija. Vēl sakrātas mazas un arī lielas pudeles. Pēc meitu ierosinājuma sākusies telekaršu vākšana. Māris Tamutis ir tālo reisu šoferis un no izbraukumiem pārved citzemju telekartes. Savulaik Dace krājusi mazos kalendāriņus. Mājās viņai ir arī daudz sveču, kas veido savdabīgu kolekciju.
Krājumus pārlūko vienatnē
Īpašās kārbās glabājas Ziemassvētku un Lieldienu apsveikuma kartītes. Tās ir sagrupētas pa gadiem. Īpašniece ne reizi vien svētku laikā kartītes nesusi uz bērnudārzu un veidojusi izstādes. Dace ievērojusi, ka pēdējā laikā uz Ziemassvētku kartītēm nedrukā gadskaitļus. Mīļas viņai ir tās atklātnes, kas adresētas ģimenei vai pašai. No bagātīgā piedāvājuma, kāds ir pēdējos gados, krājēja nopērk tādas, kas viņai īpaši patīk. Vēl vienā kārbā sakārtotas kartītes par dažādām tēmām.
Dace atzīstas: «Savas kolekcijas pārlūkoju, kad mājās esmu viena. Tad neviens netraucē, varu ļauties pārdomām un atmiņām.»
