Ikvienam tūristam Liepājas osta var kļūt par savdabīgu izpētes objektu, kura nesteidzīgai aplūkošanai nepieciešama gandrīz diena.
Ikvienam tūristam Liepājas osta var kļūt par savdabīgu izpētes objektu, kura nesteidzīgai aplūkošanai nepieciešama gandrīz diena.
Pirms tam būtu vēlams sazināties ar vēsturnieku Gunāru Silakaktiņu. Viņš ir atzīstams eksperts visos ar Karostas vēsturi saistītos jautājumos. Bez erudīta gida labāk uz turieni nedoties, jo, izņemot dzelžus un graustus, neko citu tūristi neieraudzīs. Taču katrai lietai ir savs dzīvesstāsts. Gluži vienkārši jāmācās to sadzirdēt.
Teritorijai ir dažādas funkcijas
Liepājas jūras ostas komplekss sastāv no trim daļām – Ziemas ostas, Dziļūdens jeb brīvās ostas un Karostas – cariskās Krievijas jūras cietokšņa, kas celts 19. gadsimtā.
Līdz 1990. gadam Liepājas osta bija slēgts militārs objekts. Ostas pārvalde tika nodibināta 1992. gadā, bet 1994. gadā Liepājā piestāja pirmais ārvalstu komerckuģis. Kravu apgrozījums togad bija 100 tūkstoš tonnu, bet 2000. gadā tas sasniedza jau trīs miljonus tonnu, stāsta Gunārs Silakaktiņš.
Pašlaik ostā strādā 11 krāvējfirmu. To īpašnieki noslēguši ilgtermiņa nomas līgumus. Darbojas arī vairāki kokmateriālu eksporta uzņēmumi. Brīvostā 1999. gadā tika veikti padziļināšanas darbi. Projekta kopējās izmaksas sasniedza astoņus miljonus ASV dolāru.
Darbojas divas prāmju līnijas, kas Liepāju savieno ar Karlshamnu Zviedrijā un Rostoku Vācijā. Kravas prāmjos paredzēts 70 līdz 80 pasažieru vietu.
Svarīgi militāri objekti
Arhitektūras un tehnikas vēstures unikāls objekts ir Karosta. Tās teritorija aizņem 19,7 kvadrātkilometrus. Iedzīvotāju skaits sasniedz 7,5 tūkstošus. Specifiskajā un savrupajā pilsētiņā daudzi jūtas kā ķīlnieki, jo privatizēt dzīvokļus nav atļauts. Liepājniekiem Karostas teritorijā nepārdod arī nekustamos īpašumus. Tāds esot Liepājas Speciālās ekonomiskās zonas vadības lēmums.
Ostas pilsētiņa tika būvēta cariskās Krievijas armijas vajadzībām. Apbūve ir eiropeiska, tajā atrodamas 19. gadsimta klasicisma, ampīra un historisma stilu pazīmes.
Teritorijā izvietoti vairāki militāri objekti – cara flotes zemūdeņu bāze, kuģu remonta rūpnīca, zemūdeņu virsnieku apmācības skola. Šeit atrodas arī Latvijas pirmās brīvvalsts laikā celtā Liepājas cukurfabrika. Pie rūpniecības objektiem atrodas vecās strādnieku kazarmas, degvielas un produkcijas noliktavu kompleksi.
Stratēģiskās būves okupācijas laikā izmantoja padomju armija, papildus tika uzcelti vairāki daudzstāvu dzīvojamie nami. Pašlaik apdzīvoti ir tikai daži.
Caram bijusi māja pilsētā
Dzīvojamo namu mikrorajonā izvietotas cara armijas kazarmas, virsnieku mājas un viesnīca, hospitāļa personāla dzīvokļi, virssardzes cietums, garnizona katedrāle un cara ģimenes māja (Carskije pokoji). To Krievijas valdnieki izmantojuši Liepājas apmeklējumu laikā.
Iemeslu šādām vizītēm nav trūcis, jo impērijas saimnieciskajā dzīvē Liepājas tranzītostai bijusi ārkārtīgi liela nozīme. Tirdzniecības sakaru paplašināšanos veicināja 1871. gadā atklātā dzelzceļa līnija Liepāja–Kauņa. Pēc pieciem gadiem maršruts tika pagarināts līdz Romnai (Ukraina). Caur Liepājas ostu galvenokārt tika eksportēta labība. No Baltkrievijas pa dzelzceļu piegādāja kokmateriālus. Liepājā tos krāva kuģos, lai vestu uz Rietumeiropu. No Kurzemes galvenokārt eksportēja spirtu, ko ražoja muižu spirta dedzinātavās.
Sabrukušais Kolizejs un citi grausti
Liepājnieki joko, ka viņiem pieder savs Kolizejs – vēl cara laikā ierīkotā zirgu izjāžu slēgta manēža. No tās palikušas pāri tikai drupas. Patiesībā visa dīvainā Karostas pilsētiņa ir viena vienīga lausku, šķembu un ķieģeļu kaudze. Veco ēku ārējā «čaula» vēl pretojas iznīcībai. Daudzus desmitus namu, kas būvēti no izturīgiem sarkanajiem ķieģeļiem, noteikti būtu iespējams atjaunot. Protams, ja vien kāds vēlētos mazliet palauzīt galvu, izstrādājot investīciju piesaistes projektus. Gunārs Silakaktiņš ir noskaņots pesimistiski: «Liepājas Speciālās ekonomiskās zonas vadība par šo pilsētas daļu neizrāda nekādu interesi. Lēmums par speciāla statusa noteikšanu Karostai būtu jāpieņem Ministru kabinetam. Neesmu redzējis nevienu projektu par teritorijas izmantošanas variantiem. Visticamāk, ka ēkas tiks nojauktas, bet zeme – pārdota. Žēl skatīties, kā «dzīva» nauda iet bojā.»
Tikmēr tūristu autobusu straume Karostas virzienā neapsīkst. Vienaldzīgu vērotāju šajā objektā nemēdzot būt. Vieni jūtoties kā spoku stāsta varoņi, citi šausminoties par totālo bezsaimnieciskumu. Tikai šeit tūrists var iemācīties liepājnieku iecienīto anekdoti ar pamatīgu «melnā» humora devu:
– Kurā vietā var tikt aplaupīts divreiz?
– Karostā. Pirmo reizi – ienākot, otro reizi – iznākot.
– Ko var nolaupīt otrajā reizē?
– Dzīvību.
