Teātra mākslas gardēžiem pagājušās nedēļas sākums sagādāja patiesu baudījumu – Rīgā tika izrādīts Viljama Šekspīra «Hamlets» lietuviešu režisora Eimunta Nekrošus iestudējumā.
Teātra mākslas gardēžiem pagājušās nedēļas sākums sagādāja patiesu baudījumu – Rīgā tika izrādīts Viljama Šekspīra «Hamlets» lietuviešu režisora Eimunta Nekrošus iestudējumā.
Šo izrādi Nacionālajā operā skatījās arī baušķeniece INTA BALTGALVE.
Mīts par Nekrošu
«Nekrošus iestudējumi daļai sabiedrības ir kā leģendas,» stāsta I. Baltgalve. «Skatītāji ar autobusiem braukuši uz Viļņu skatīties izrādes. Nekrošus «Hamletu» iestudējis 1997. gadā. Uzvedums saņēmis daudzas balvas starptautiskos teātru festivālos, izrādi vērojuši skatītāji Kanādā, Itālijā, Zviedrijā, Šveicē, Vācijā un daudz kur citur. Lietuvas prese ir pārpilna ar pozitīvām recenzijām: «Hamletā» gūstu to, ko nesaņemu nevienā citā «repertuāru» izrādē – barību trulajam prātam un atrofētajām jūtām. Ar šo izrādi Lietuvas teātris var droši ieiet 21. gadsimtā.»
Ja šis pasaules brīnums tiek «pievests klāt», nevarēju nebraukt un neskatīties. Teātrī patīkami pārsteidza tas, ka redzēju daudz jauniešu, kaut gan pamanīju, ka daļa skatītāju garlaikoti gaida starpbrīdi. Izrāde noritēja lietuviešu valodā, teksts tika sinhroni demonstrēts uz liela tablo virs skatuves. Es teātrī gaidu kaut ko saviļņojošu, emocionāli iespaidīgu, bet tas notiek samērā reti. Skatoties šo izrādi, es uz to cerēju. Neteikšu, ka esmu vīlusies.
Izrāde rosina pārdomas
Mums ir grūti «pieslēgties» pie tās pieredzes, ko Nekrošus piedāvā «Hamletā». Cilvēks pieradis vairāk izjust to, ko pats piedzīvojis. Šoreiz guvu milzīgi daudz skrubināma materiāla pārdomām. Varbūt tikai nākotnē to piedzīvošu, tad arī varēšu izspriest un izdomāt. Diemžēl manī neielija emocionāls siltums, bet aktieru spēli skatījos ar cieņu un uzmanību. Režisors izrādi veidojis kā mozaīku, kas sastāv no dvēseles stāvokļu monologiem. Scenogrāfijā valda nosacītība, kas atgādina kaut ko no F. Goijas mistiskās glezniecības vīzijām. Aizpildīta ir visa skatuves telpa: ar gaismām, krāsu spēli un lietus lāsēm, ar visdažādākajiem rekvizītiem.
Aktieri tiek nežēlīgi ekspluatēti
«Neprofesionāls aktieris spēlē vienu no pasaules repertuāra nozīmīgākajām lomām. Turklāt valstī, kur «Hamletu» iestudē tikai ceturto reizi. Nekrošus neticamā izvēle Lietuvā kļuva gandrīz vai par valstiskas nozīmes notikumu. Režisoram nevajadzēja rokdziedātāju, viņam vajadzēja neprofesionāli. Nevis primitīvu amatieri, bet cilvēku bez profesionālās aizsardzības slāņa – tīrradni,» tā raksta Lietuvas teātra kritiķi. Nekrošus ir izcils režisors, kuram dota iespēja sevi parādīt. Viņš var atļauties izrādes iestudēšanai atvēlēt gandrīz vai divus gadus. No aktieriem emocijas tiek «spiestas» ārā pat nežēlīgi. Slaveno «būt vai nebūt» monologu Hamlets runā, tērpies papīra kreklā, stāvot zem lustras. Virs viņa pilošas sveces, papīrs pamazām izkūst, aktierim simboliski atklājot dvēseles attīrīšanos, nespēku vai kailumu. Nežēlīgi, sāpīgi un tomēr iespaidīgi. Tas nevar atstāt skatītāju vienaldzīgu. Par lugas simboliem runājot, pats Nekrošus ir atzinis, ka dažreiz pat nesaprotot, ko ar to īsti domājis. Tas paliek skatītāju ziņā, kuri izpratni rod atbilstoši intelekta, emociju un vēlmju pakāpei. Par šo izrādi nevar teikt «patika, nepatika». Nekrošus «Hamlets» ir kā halucinējošs sapnis, kas pilnīgi pārņem skatītāju savā varā un noved to līdz šekspīrisku kaislību reibonim.»
