Vakar, Lietuvas neatkarības pasludināšanas 99. gadadienā, draudzīgās kaimiņvalsts iedzīvotājus sveica daudzi jo daudzi latvieši. Šķiet, mums katram Lietuvā ir vismaz viens pazīstams cilvēks, labs draugs vai domubiedrs. Es varētu nosaukt kādus 15. Turklāt mūsu pazīšanās nav formāla un epizodiska. Satiekamies reti, bet pa īstam, nevis virtuālajā pasaulē.
Visciešākā un senākā draudzība mani saista ar Pakrojas laikraksta «Auksine Varpa» žurnālisti Nijoli Padorieni. Mēs iepazināmies 1991. gada barikāžu skarbajā ziemā, kad Nijoli un viņas vīru Aļģi pavadīju uz Rīgas slimnīcu, kur ārstējās apšaudē cietušie barikāžu aizstāvji, uz Meža kapiem, kur pirms dažām dienām bija apglabāti bojāgājušie kinooperatori Andris Slapiņš un Gvido Zvaigzne.
Nijole rakstīja reportāžu – skaudru, bet dzīvi un Baltijas tautu vienotību apliecinošu. Vēlāk mēs kopā braucām pie Lietuvas barikāžu aizstāvju ģimenēm dažādās pilsētās. Mūsu draudzība ir īpaša, jo norūdīta pārbaudījumos, kas Latviju un Lietuvu piemeklēja ceļā uz neatkarības atjaunošanu.
Katru gadu 18. novembrī Nijole man zvana un apsveic Latvijas dzimšanas dienā. Tas ir viens no aizkustinošākajiem draudzības žestiem. Pēc katras sarunas es domāju par to, cik dziļi sirdī lietuvieši glabā valstiskuma ideju, cik goddevīgi pret to izturas. Līdzīga attieksme ir arī citiem lietuviešu paziņām. Tas nenozīmē, ka viņi dzīvo ilūzijās, nesaskatot kļūdas un negācijas, taču cieņa pret savu zemi un tautu nepazūd arī šādās sarunās. Stingrs mugurkauls un veselīga pašvērtības apziņa, manuprāt, visspilgtāk raksturo mūsu jaukos kaimiņus. Tas ir iedvesmojošs spēks arī mums.
