Laimoņa Liepas piemiņai. Laimonim Liepam šodien, 30. aprīlī, apritētu 70 gadu. 1972. gadā viņš ar lielu rūpību gatavoja 39 gadu jubileju, to ironiski dēvēdams par atvadīšanos no jaunības pirms vecuma iestāšanās.
Laimoņa Liepas piemiņai
Laimonim Liepam šodien, 30. aprīlī, apritētu 70 gadu. 1972. gadā viņš ar lielu rūpību gatavoja 39 gadu jubileju, to ironiski dēvēdams par atvadīšanos no jaunības pirms vecuma iestāšanās.
Taču viņam nebija lemts novecot. Viņam vienmēr paliks četrdesmit divi. Pavisam īss laika sprīdis bija atvēlēts cilvēkam, kura mūžs ritēja ar ārkārtīgu intensitāti un kurā viena no likteņa zīmēm bija Rundāles pils.
Toreiz, 1972. gada 30. aprīlī, 39 gadu jubilejas svinības bija ne tikai atvadīšanās no Laimoņa Liepas jaunības, tās iezīmēja svarīgu pagriezienu cīņā par Rundāles pili un tās atjaunošanas sākumu.
1964. gadā Rundāles pilī bija sākusi darboties Bauskas novadpētniecības un mākslas muzeja filiāle, bet nākamie gadi bija bezgala garš, ar sīkiem pūļu akmentiņiem bruģēts ceļš uz Rundāles pils atzīšanu. Tikai 1971. gadā augstākajās instancēs beidzot bija izlemts jautājums par celtnes atjaunošanas nepieciešamību. 1972. gada 1. janvārī sāka darboties patstāvīgs Rundāles pils muzejs. Nu viss tikai sākās.
Laimonis Liepa kļuva par jaunā muzeja pirmo direktoru. Tas atbilda viņa tieksmei uz radošu izpausmi. Uzbūvēt jaunu mehānismu un palaist to darbībā. Jo grūtāk, jo labāk.
Laimonis Liepa bija viens no tiem retajiem cilvēkiem, kurš ne tikai nevairījās no grūtībām, bet tajās metās ar cīnītāja azartu, lai neteiktu – neprātu. Ikkatru situāciju, likteņa pavērsienu, grūtību viņš uztvēra kā likteņa izaicinājumu, kam stājās pretī ar metodiskumu un milzīgu darbu. Dažkārt likās, ka Liepa īpaši gaida kādu šķietami nepārvaramu šķērsli, lai pierādītu, ka tas ir uzveicams.
Laikos, kad informātika vēl nepastāvēja un daudzas lietas ritēja padomju dzīves irracionālajā lēnumā, Liepa būvēja shēmas gan muzeja struktūrai, gan jebkuram kārtējam darbošanās ciklam, izkārtoja taktiskos un stratēģiskos argumentus, veidoja muzeja diplomātiju, pats uzņemoties kontaktu veidošanu ar toreizējo varas pasauli un pacietīgi pieņemot tā laika spēles noteikumus.
Laimonim Liepam piemita vēl kādas īpašības, kas mūsdienu pasaulē diemžēl nav lielā cieņā. Tās bija – ārkārtīga principialitāte un godīgums. Muzeja intereses un nauda tika sargāta tik nelokāmi, ka pasākumos, viesojoties ar toreiz biežajiem apmeklētājiem – muzeju kolēģiem, restauratoriem, augsto priekšniecību –, katram muzeja darbiniekam bija pašam jāmaksā par apēsto un izdzerto, jo uz iestādes rēķina nedrīkstēja izdzert pat tasi kafijas.
Tas bija maksimāls godīgums ne tikai naudas jautājumos, bet jebkurā dzīves situācijā. L. Liepas principialitāte kolēģiem ir palikusi atmiņā uz mūžu un daudziem veidojusi attieksmi pret dzīves morālajām nostādnēm.
Muzeja ideja, darbības virzieni, telpu restaurācija, parks, lielā ansambļa tehniskā rekonstrukcija – viss toreiz tikai sākās un veidojās lēni un mokoši. L. Liepa neizlēma to vienpersoniski. Sarunas pie viņa galda varēja ritēt no desmitiem rītā līdz desmitiem vakarā. Tad, kad šķita, – nāksies sajukt prātā no pārspriešanas un pozīciju izsvēršanas –, pret vakaru kāds jautājums bija kļuvis pilnīgi skaidrs, it kā vienmēr to būtu zinājuši.
Tas varēja skart gan nelielu restaurācijas jautājumu, gan arī pašas pils tālāko likteni, jo ik brīdi bija jākonstruē topošā muzeja tūkstoššķautņainais ieceru tēls, jāvirza projektēšana, jācīnās par naudas piešķiršanu un beigu beigās – jāatrisina pils iekšējā veidola jautājums. Pils, šī nolaistā un pilnīgi tukšā ēka, bija jāaizpilda ar hercogu laika cienīgām mēbelēm un mākslas priekšmetiem.
Muzeja kolekciju tapšanas sākums varētu būt grāmatas vērta tēma, kurā galveno vietu ieņemtu nevis mākslas vēstures jautājumi, bet cilvēku psiholoģija. Kā sameklēt priekšmetu, kā pierunāt īpašnieku pārdot, kā rast naudu pirkšanai, kā panākt kāda muzeja labvēlību, lai tas padalītos liekajās bagātībās. Tas nebija Rietumu pasaules plašais mākslas tirdzniecības lauks, bet darbošanās privātu krājumu nestabilā vidē vai muzeju un to priekšniecības trauslo attiecību laukā.
Arī šīs lietas Laimonis Liepa varēja vērtēt ar pazinēja aci. Viņa mīlestība uz mākslu bija radījusi arī zināšanas par to. Ar sev raksturī- go pamatīgumu viņš bija iedziļinājies mākslas vēsturē un pasniedza to skolā. 1973. gadā ceļojuma laikā Parīzē viņš pēdējā naktī negulēja, bet apstaigāja kājām vietas, kas saistījās ar viņa apbrīnotāko un tuvāko mākslinieku Vincentu van Gogu, traģisko personību, ko juta sev tuvu.
Laimoņa Liepas attieksme pret mākslu pavēra ceļu vēl vienai Rundāles pils misijai – dievnamu postīšanas laikā celtni pārvērst par patvērumu baznīcu altāriem, kancelēm, kas uz turieni sāka pārcelties līdz ar filiāles darbības sākumu 1964. gadā. Šķiet, ka viņa vietā jebkurš cits būtu pateicis – nedarīsim to, jo tas ir bīstami un nepatīk priekšniecībai.
Viņš atbalstīja arī otru muzeja darbības virzienu, kas varēja likties vēl neprātīgāks un pils restaurācijas gaitu traucējošs, – veidot muzejā dokumentācijas centru par Latvijas seno mākslu. Šāds arhīvs tapa un tiek papildināts joprojām. Daudzus gadus arī L. Liepa piedalījās ekspedīcijās pa Latviju, kurās tika apsekotas muižas, baznīcas, senās kapsētas. Viss bojāejai nolemtais tika paglābts Rundālē.
Laimoņa Liepas racionālais darba piegājiens, daudzās izveidotās shēmas, taktikas un stratēģijas smalkumi vienlaikus kalpoja viņa paša būtības savaldīšanai un sastiprināšanai. L. Liepa bija cilvēks ar trauksmainu, pat dramatisku iekšējo uzbūvi, garīgā spriedze atsevišķos brīžos ar nevaldāmu spēku izlauzās no viņa paša veidotiem rāmjiem. Tas, kas pārvēlās pāri viņa dvēseles traukam, bija tik spilgts, ka apkārtējiem šķita kā neparasts izlēciens.
Viņš bija pārāk spēcīga personība, lai gludi iekļautos sava laika un vides rāmjos. Apkārtējā sabiedrība viņā ieraudzīja un paņēma to, ko bija spējīga saskatīt un paņemt. Netrūka cilvē- ku, kas Liepu vispirms uztvēra kā jautru kompānijas cilvēku, spožu stāstītāju, joku dzinēju un dāmu valdzinātāju. Taču tā bija tikai viena no viņa radošās izpausmes formām, ko viņš izkopa kā mākslas darbu. Liepu valdzināja teātris, un viss, kas notika viņa priekšā, norisa it kā atsvešināti. Šķita, ka viņš dzīves norises pieraksta un veido Fellīni garā ieturētas filmas scenāriju.
Bija ne vien aizraujoši, bet arī pamācoši klausīties viņa atstāstus par jebkuru notikumu, vai tas būtu no augsto aprindu dzīves vai sīki mazpilsētas ikdienas atgadījumi. Tur bija gan precīzs dialogu atstāsts, gan situācijas vispārinājums un tās morāle. Vienmēr likās, ka viņš tur piedalījies nevis kā laikabiedrs un darbības partneris, bet kā hronists vai dramaturgs, kas ar rūgti šekspīrisku skatu no malas vēro šo dzīves teātri.
Jā, dīvains rūgtums, notikumu uztveres paralēlisms Laimoni Liepu pavadīja arī līksmajos dzīves brīžos. Pat svētku augstākajā kulminācijā, mirdzoši vadot balli un turot savā varā sabiedrības uzmanību, viņam blakus stāvēja rezignācija un skumjas.
Pēc 1972. gada jubilejas vēl nāca trīs gadi. Sākās ilgi gatavotā pils restaurācija. Gadiem izstrādāti projekti, rūpīgi atlasīti restauratori, ar lielām pūlēm gādāti materiāli nu bija liekami lietā. Tas negāja viegli un ātri. Liepam bija lemts tikai rakt, stādīt, laistīt, vienu vienīgu augli viņam izdevās ieraudzīt pie tik grūti audzētā kociņa.
1975. gadā, neilgi pirms viņa aiziešanas, tika pabeigta hercoga guļamistabas griestu gleznojuma restaurācija, taču vispārējās pils nolaistības un sākto darbu haosa vidū šis pirmais veikums vēl maz spēja radīt vīziju par to, kāda pils izskatīsies nākotnē.
Liepas iekšējā spriedze viņam neļāva samierināties ar darbu lēno norisi. Par Baltās zāles restaurāciju viņš teica, ka vajadzētu to uzspert gaisā, lai kaut kas pa īstam sakustētos. Vēl seši gadi bija vajadzīgi, lai Balto zāli, pirmo restaurēto telpu, varētu atvērt apmeklētājiem. Taču tas jau bija laiks bez Laimoņa Liepas…
Pirms tam bija 1975. gada 21. novembris, viņa traģiskās nāves diena, kad likās, ka debesjums sagruvis pār Rundāles pili. Var tūkstošreiz jautāt, vai varēja būt citādi, vai varēja kaut ko mainīt? Bet tas bija likteņa lēmums, un Laimonis Liepa, kurš vienmēr teica, ka nebaidās no nāves, varbūt to zināja.
Pēdējā grāmata, ko viņš lasīja naktī pirms liktenīgā rīta, bija dzejoļu krājums. Beidzamā lapaspuse tajā ar atstātu grāmatzīmi – par dzejnieka nāvi.
