Vizma Soldatova, dzimusi Stūris, no Krasnojarskas sūtītajās vēstulēs ne reizi vien ielikusi pa atmiņu stāstījumam par tiem laikiem, kad Stūru ģimene dzīvojusi Vecsaules pagasta «Kalnārēs» – strādīga un laimīga.
Vizma Soldatova, dzimusi Stūris, no Krasnojarskas sūtītajās vēstulēs ne reizi vien ielikusi pa atmiņu stāstījumam par tiem laikiem, kad Stūru ģimene dzīvojusi Vecsaules pagasta «Kalnārēs» – strādīga un laimīga.
«Kad palieku viena, cenšos uzrakstīt kaut ko labu par mūsu ģimenes dzīvi,» vēstuli nobeidz Vizma. Šoreiz tas ir stāsts par to, kā liktenis divreiz saudzējis tēvu.
Ziemassvētku dāvana
Lielais Skaistkalnes sils vienās kupenās. Gar Skaistkalnes–Bauskas lielceļa malu jaunās eglītes ziemas rotā izskatās pavisam svešas, jo mēness lej sudrabotu, reizēm gaišzilu gaismu. Drīz Ziemassvētki.
Tētis sēž kamanās, reizēm iesnauzdamies, jo Maška nav jāskubina. Ziemassvētku lielajā tirgū Skaistkalnē tētis bija drusciņ aizkavējies. Viņam līdzi liela summa naudas, dāvanas visiem mājas ļaudīm, Šveices zelta kabatas pulkstenis ar resnu zelta ķēdi. Tētis bija dzirdējis, ka «slavenā» Kaupēna banda likvidēta un briesmu vairs nevar būt.
Palaikam pilno mēnesi aizvilkuši mākoņi, un tad bijusi pilnīga tumsa. Maška bez apstāšanās rikšojusi visu ceļu – trīsdesmit kilometru – bez paskubināšanas. Maška bija tāda, ka viņai pātagu nevarēja pat parādīt – uzreiz izstiepjas aulekšos.
…Gadu veco Mašku tētis bija nopircis pirms Pirmā pasaules kara tajā pašā Skaistkalnes ziemas tirgū. Maška trīs gadus nodzīvoja Krievijā netālu no Petrogradas. Toreiz, glābjoties no kara, sešos vezumos visa ģimene ar mantām devusies uz Krieviju. Maška vēl nebijusi jūgta vezumā, arklā. Kad tētis redzējis, cik Maška ātri un lepni rikšo, cik viņai skaists izliektais kakls, viņš nolēmis ķēvi atstāt izbraukumiem. Tētis viņu ļoti mīlēja, pats baroja, kopa, tīrīja zeltaino spalvu, sukāja gaišās krēpes un kuplo, garo asti. Arī Maška mīlēja tēti: kā ieraudzīja, tā bubināja un ar purnu glāstīja viņu.
Maškas dzīvesstāstu pārdomājis, tētis pievērsies mēness gaismā sudrabotajām eglītēm. Kad mākonis aizlīdis priekšā mēnesim, tēvs pamanījis, ka no meža biezokņa iznāk divi vīrieši. Turpmākais risinājies ļoti ātri. Pirmais vīrs pārlēcis pāri grāvim un sagrābis Maškas apaušus. Viņa, gudriniece, it kā zinādama, ko tas nozīmē, galvu pacirtusi sānis ar lielu spēku un izrāvusi apaušus no uzbrucēja rokām. Tētis, visu sapratis, ar grožiem pamudinājis Mašku ātrākam solim. Viņa vienā rāvienā sākusi milzīgā ātrumā skriet, līkumojot no ceļa vienas malas uz otru. Atskanējis šāviens. Netrāpīts. Otrs. Netrāpīts. Maška tā «lidojusi», ka šāvieni nevarējuši sasniegt ne tēti, ne zirgu. Bandīti droši vien bijuši no Kaupēna bandas, jo atklājies, ka ne visi tikuši noķerti. Vēl kādus gadus pēc šī notikuma Skaistkalnes silā viņi tvarstīti, līdz palicis klusu.
Kamēr tētis visu izstāstīja, mamma atrada lodes caurumu viņa cepurē un otru caurumu – kažoka stērbelē. Tētis teica, ka Maška esot zelta vērta – tik daudz, cik pati sverot. Kurš zirgs būtu tik gudri skrējis, nenogāžot kamanas, tā, lai lode nesasniegtu.
Maškas mūža nogale
Gāja gadi. Ar Mašku braucām ciemos, kāzās, bērēs, uz baznīcu – goda izbraukumos. Viņa joprojām bija cēla, ātra. Es no skuķēna jau biju pārvērtusies gandrīz par jaunkundzi. Tomēr Maška pamazām kļuva veca, lēnāka, viņai nodila zobi. Tētis apsolīja, ka došot Maškai vecuma maizi, kamēr vien viņa būšot dzīva, jo izglābusi viņam dzīvību. Tētis viņu vadāja pastaigās, grieza ekseļmašīnā āboliņu, aplēja āboliņu un auzas ar verdošu ūdeni, lai ēdiens būtu mīksts. Taču vecumam arī tas nelīdzēja. Veterinārārsts teica, ka Maška jau pārdzīvojusi divas zirga dzīves. Tagad viņa mokoties, jūtot sāpes. Mēs visi redzējām, kā tētis pārdzīvoja tuvo šķiršanos no Maškas. Bija nolemts, ka dzīvnieks jānošauj, bet tas jādara speciālistam. Tētis tādu vīru zināja. Agrā rītā viņš iegājis stallī, apskāvis kādreiz tik skaisto kaklu, nobučojis veco, mīļo purnu, kaut ko čukstējis viņai ausī un slaucījis acis.
Nekas nav aizmirsts
…Tētis atbrauca mājās pēc pusnakts krietni iereibis. Tādu mēs viņu nebijām redzējuši. Viņš arvien zināja mēru. Otrā dienā viņš ilgi sēdēja uz malkas cērtamā kluča pie Maškas kapa. Es uz turieni aiznesu ziedus no dārza. Tētis teica, ka pareizi darījis, Maškas jaunību ar smagiem darbiem nesabojājis. Tad viņas ātruma kājām nebūtu un saprātības, kas bija jādara, lai izglābtu tēvu un izglābtos pati.
Kad aizbraucu no Sibīrijas trimdas uz Dzimteni, vienmēr apmeklēju mūsu māju. Tur tagad ir skolas internāts. Maškas kapa vietu aiz šķūņa ļoti labi atceros. Tāpat kā pirms daudziem gadiem, ar pateicības asarām nolieku ziedus, kurus atvedu līdzi no Bauskas dārzniecības.
…Tētis nomira 1935. gadā. Es bieži domāju, ka liktenis viņu ir saudzējis divas reizes. Pirmoreiz, kad Maška aizbēga no bandītiem, otrreiz – kad viņš varēja nomirt savās mājās, un tagad dus Dzimtenes smiltīs. Viņa kapu kopj mūsu mašīnista dēls, manas māsas krustdēls. Tētim liktenis nevēlēja piedzīvot 1941. gada 14. jūnija šausmas un drausmīgo nāvi Krievijas lēģerī.
