Kad likumdevējam jāgroza tiesību norma, atspoguļojot tajā jaunās vajadzības?
Kad likumdevējam jāgroza tiesību norma, atspoguļojot tajā jaunās vajadzības? Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnesis E. Levits rakstā «Starp tiesību normu un tiesisko realitāti» («Diena» 10.10.96.) atbild: Tikai tad, ja tas gribētu mainīt noregulējuma būtību. Ir nepieciešama harmoniska saspēle starp valsts iestādēm un tiesām (t. i., tiesību lietotājiem) un zinātni, no vienas puses, un likumdevēju, no otras puses. Tiesību normu precizēšana un tālākattīstība, balstoties uz normā ieliktajiem principiem, ir iestāžu, tiesu un zinātnes uzdevums, bet principu maiņa vai jaunrade – likumdevēja uzdevums.
Juridiski lēmumi jāsamēro ar demokrātiju
Latvijā likumdevējs grib viens pats veikt abas funkcijas, bet, saprotams, to nespēj. Savukārt iestādes, tiesas un it sevišķi zinātnes tiesību normu praktiskajā tālākattīstīšanā gandrīz nav iesaistītas. Latvijā pēc neatkarības atjaunošanas daudzas likuma normas ir sakārtotas Rietumu līmenī, bet publisko tiesību jomā nav noregulēta valsts materiālā atbildība par zaudējumu, ko tā nodara cilvēkam ar savu prettiesisko rīcību.
Nav noregulēts jautājums par to, ciktāl valsts drīkst vākt un izmantot informāciju par konkrētu cilvēku (cilvēktiesības uz informatīvo pašnoteikšanos). Tas var novest pie tiesiskā nihilisma.
Satversmes 1. pants nosaka, ka «Latvija ir neatkarīga, demokrātiska republika». Pēc Rietumu tiesību loģikas viedokļa skaidrs, ka ikvienam ierēdnim un tiesnesim, pieņemot jebkuru konkrētu juridisku lēmumu, ir jāpārbauda, vai tas atbilst principiem, kas izriet no juridiskā jēdziena «demokrātija».
Likuma stabilitāte vieš uzticību valstij
Iepriekšcitētais Levita kunga atzinums atspēko Juridiskās komisijas priekšsēdētāja L. Muciņa izteikumus, ka Rietumu jurists Levits ir kritiski novērtējis mūsu likumdošanu un tas būtu par pamatu Prokuratūras likuma grozīšanai.
Uzskatu, ka ir pareiza pasaules prakse likumus grozīt tikai galējas nepieciešamības gadījumā. Likuma stabilitāte vieš uzticību valstij, ir garants ekonomiskai attīstībai valstī, jo iedzīvotāji zina, kas viņus sagaida nākotnē. Arī jebkurš jurists, nākot strādāt uz prokuratūru, bija studējis Prokuratūras likumu un bija pārliecināts, ka tas būs noteicošs valstī ilgāku laiku. Fakts, ka cilvēkam, kurš stāvējis pie prokuratūras izveidošanas, jāatkāpjas no amata, lai saglabātu neizkropļotu savu «bērnu» – Prokuratūras likumu –, liek domāt, ka valstī ar demokrātiju viss nav kārtībā. Vienas varas, šajā gadījumā likumdošanas, vēlme «piesavināties» tiesu varas funkcijas ir bīstams brīdinājums mūsu morālei.
Esmu gandarīta, ka Saeimā ir iesniegti deputātes V. Muižnieces priekšlikumi likumprojekta «Parlamentārās izmeklēšanas komisijas likums» 2. lasījumam. Ceru, ka deputātiem – likumdevējiem – būs pietiekami veselā saprāta, lai pildītu tautas deleģētās likumdošanas pilnvaras, neuzurpējot arī izpildvaras un tiesu varas funkcijas un nenonākot līdz demokrātijas sagraušanai valstī.
