Liepājas prettuberkulozes slimnīcas ārsts Andris Kristons četriem pilsētā iznākošajiem laikrakstiem nodevis publicēšanai to slimnieku sarakstu, kuri ļaunprātīgi izvairās no tuberkulozes ārstēšanas.
Liepājas prettuberkulozes slimnīcas ārsts Andris Kristons četriem pilsētā iznākošajiem laikrakstiem nodevis publicēšanai to slimnieku sarakstu, kuri ļaunprātīgi izvairās no tuberkulozes ārstēšanas. Daktera un žurnālistu rīcība izraisījusi plašu rezonansi visā valstī.
Diemžēl mūsu rajona iedzīvotāji nevar atviegloti nopūsties, sakot, ka Liepāja ir tālu un šie fakti mūs neskar. Pagājušajā rudenī Labklājības ministrija izplatīja paziņojumu, ka sešu gadu laikā Liepājas, Bauskas, Balvu, Ogres, Talsu un Tukuma rajonā saslimstība ar tuberkulozi pārsniegusi vidējos rādītājus valstī. 14. novembrī «Bauskas Dzīve» jau rakstīja, ka kopš 1990. gada saslimstība ar tuberkulozi mūsu rajonā pieaugusi divkārt.
Liepājas ārsta rīcība tagad tiek pētīta un vētīta dažādās instancēs. Viņš ir pārkāpis Ārstniecības likuma 50. pantā rakstīto: «Ziņas par pacienta ārstēšanu, slimības diagnozi un prognozi, kā arī ziņas, ko ārstniecības personas ārstniecības procesā ir ieguvušas par pacientu un viņa tuvāko radinieku privāto dzīvi, ir konfidenciālas.» A. Kristona nodarījumu šajā sakarībā izmeklē arī prokuratūra, atzīstot, ka ārstam varot tikt piemērots pat līdz Ls 250 liels naudas sods. Labklājības ministrija uzdevusi Medicīniskās aprūpes un darbaspējas ekspertīzes kvalitātes kontroles inspekcijai līdz 20. janvārim veikt izmeklēšanu un sagatavot slēdzienu. Arī ārstu profesionālās organizācijas aicinātas izvērtēt Andra Kristona rīcības ētiskos aspektus.
Savukārt Liepājas laikrakstu redaktori nenoliedz, ka viņi, publicējot atklātās tuberkulozes slimnieku sarakstus, apzināti pārkāpuši Preses likumu. Tā 7. pantā norādīts, ka aizliegta un saskaņā ar likumu tiek sodīta masu informācijas līdzekļu izmantošana, lai iejauktos pilsoņu personiskajā dzīvē. Bez pilsoņu piekrišanas aizliegts publicēt ziņas par viņu veselību.
Tuberkulozes slimniekus Latvijā ārstē bez maksas, nav jāmaksā arī par zālēm. Tomēr viņi ir mums līdzās un apkārt. Neviens nevar būt drošs, vai kāda klepotāja elpa nejauši neizdveš ļauno bacili. Vai varam būt pārliecināti, ka, piemēram, trauki sabiedriskās ēdināšanas iestādēs ir tik pamatīgi apstrādāti, ka tiešām ir tīri no infekcijas?
Redakcijai vēstuli atsūtījusi A. Gruzdiņas kundze no Bauskas. Viņa ar tuberkulozi saslimusi 1947. gadā, ilgstoši ārstējusies, pārcietusi divas operācijas un ilgus gadus bijusi tuberkulozes slimnieku uzskaitē. Viņa raksta: «Patiesībā Liepājas ārstam Kristonam vajadzētu izteikt pateicību, jo viņš gribējis pasargāt no saslimšanas citus. Kaut tie, kuri tagad grib viņu nosodīt, būtu redzējuši, kā līdzās man, slimnīcā, no tuberkulozes mokoši mira 18 gadu veca meitene. Viņas māte bijusi slima un neārstējoties inficējusi savus četrus bērnus. Trīs mazākie bija sanatorijā, bet vecākā meita nomira. Pēdējā naktī viņas tēvs visu nakti, uz ceļiem nometies, pie gultas lūdza Dievu, bet nekas nepalīdzēja. To es nekad nespēšu aizmirst.»
Un te nu izvirzās trīs patiesības:
ārsts nedrīkst atteikties sniegt palīdzību nevienam slimniekam, kaut arī ārstēties jāpiespiež, pielietojot varu;
tuberkulozes slimnieki var atļauties neārstēties, bēgt no ārstniecības iestādes, pazemot mediķus un par to nav jāatbild likuma priekšā, gluži pretēji – likumi un pat valsts Cilvēktiesību birojs aizsargā viņu tiesības palikt anonīmiem;
pārējo cilvēku tiesības būt aizsargātiem pret inficēšanos ar tuberkulozi Latvijas valstī negarantē neviens.
