DAGNIJA GASŪNA. Es šonakt spēlējos ar tālām zvaigznēm debesīs. Tu priecājies kā bērns un smaidīji man līdz…
DAGNIJA GASŪNA
* * *
Es šonakt spēlējos
ar tālām zvaigznēm
debesīs.
Tu priecājies kā bērns
un smaidīji man līdz…
Kaut tumsa klīdusi
un atausis jau rīts,
bet abi mēs
joprojām esam
debesīs…
KĀ BITE…
Kā bite rasu no puķes
es tavas lūpas
gribu dzert.
Un mūžam
neatdzert.
Kā saule ar stariem
caur mākoņu segu
savu sirdi tev
vaļā vērt.
Un vairs
neaizslēgt.
Es gribu tavās acīs
kā visdziļākā
atvarā grimt.
Un vairs
neiznirt.
Kaut reizi
līdz neprātam
tevi mīlēt.
Un pēc tam –
kaut vai
mirt.
***
ANDRIS KOPEIKA
JAUTĀJUMS
Vai Tu tāds esi,
Kuru gribētu kāds gaidīt
No rīta, pusdienās vai vēlāk,
Vai tikai tāpat gadījies
Un klīsti, citus nomokot?
Vai vieglāk paliks, ja to uzzināsi,
Vai labāk būs,
Ja sapratīsi,
Ka lieko nav
Uz zemeslodes,
Vai lido, iet vai rāpo tas.
* * *
Tu –
Skaista, bet vāja.
Viņš –
Veiksmīgs, bet skumjš.
Viņa –
Gudra, bet viena.
Es –
Rosīgs, bet greizs.
Katrs esam kaut kas,
Tomēr vienatnē nekas.
***
LĪVIJA DZELME
* * *
Mīlestības piemiņai
Šodien es dziedu
Dziesmu, kas prieku skauj…
Mīlestības piemiņai
Rozi vēl sniedzu,
Tevi lai mīlēt ļauj…
Atmiņas dzīvē atstāj
Mirkļus no laimes –
Sirdi tās ilgi kļauj…
Bijušo mīlēt ļauj.
***
RŪDOLFS SAULĀJS
RUDENS LAPA
Paldies liktenim,
ka Tu man pretī nāci.
Ka satiku,
Ka piekļāvies man krūtīm –
Rudenī,
Kā maiga lapa,
No kokiem kura raisās,
Virpuļo un lejup krīt,
Gar kailiem zariem kaisās,–
Kaut rudenī,
Vēlreiz no tiem
Var balta rasa līt
Un, tumsā vizot,
Bēgt no vientulības baisās.
– – – Paldies liktenim,
Ka pretī nāci!
***
ANDRA KĀRKLIŅA
AR VĒJU PIE SAULES
Es lidoju līdzi vējam
Pie austošās Saules.
Kad vējš pagriežas
Uz rietumiem,
Ķeros pie koku zariem
Vai mēness stariem
Un nogaidu…
Pie tevis jau pieķēros –
Gaidu, kad atvērsi acis
Un ieraudzīsi.
(Ziemas miegs?
Varbūt – tumšas saulesbrilles?
Kāpēc tu neredzi?)
* * *
Atnācu pasaulē
Naidu izravēt.
Dzirdēju nezāles
Raudam.
Atļāvu izziedēt.
***
LILIANA SKUDRA
ZIEMEĻZEMES ĀBOLS
Es savā mīlestībā ienākos
Kā ziemeļzemē ābols –
No ziedu baltuma
Līdz vēlīnajām salnām.
Es nobriestu.
Es kļūstu saldāks.
Es – ziemeļzemes ābols,
Smaržu briedināts un garšu.
Pie manis spelgonī trauks
Putnu bars pār gāršu.
Kad iztvīkušais prātosies
– Kas glābs? –,
Es būšu veldzes trauks.
Es ziemeļzemes ābols,
saldiskābs.
***
ZANDA STRAZDIŅA
GRĒKSŪDZE
Pavisam lietū
atnesu DIEVAM
savu steigu,
beidzot atnācu…
es labāk nesvēršu
tik smagu ceļa –
somu.
PA LOGU
cauri lapotnei
es varu saredzēt
mazu debess gabaliņu,
mazu rieta atspīdumiņu –
DIEVA MĪLESTĪBAS vēstulīti.
***
MĀRĪTE VERŽUNE
* * *
Nepaspēju
Saskumu
Piemirsu
Sašķobījās
Satrūka
…Sāp
* * *
Mezgls mezglu sien,
Diegs diegu apķer,
Vilnis vilni mazgā,
Piliens pilienu slīcina,
Puksts pukstu ķer,
Pirksts pirkstu silda.
Līdz kamēr
Nava vairs mezglotāja,
Diegs izbeidzas,
Jūra izsīkst,
Lietus vairs nelīst,
Sirds klusē,
Pirksti ir stingi.
Pēc tam ir klusums.
Citiem.
Ne man.
Citiem lai dziesma
Šī skan.
Ne man –
Man melodija cita
Un arī vārdi citādi.
***
JĀZEPS PETRAITIS
MEŽA MŪZIKA
Klaiņoju.
Priedes ar vēju mūziku spēlē,
Klusu un lēni toņus mainot,
It kā par mani pie sevis smaidot.
Es mežā – kā jauktajā korī.
Ieklausos
Koku skaņās lēnās
Un eju no toņa uz toni,
No ciņa uz cini…
***
JĀNIS MUCENIEKS
SAULES STARI
Rīta gaisma iebrien manā logā,
Krāšņi rūtīs sala puķes zied.
Egles tītas ziemas baltā sniegā,
Laiks ir celties un uz priekšu iet.
Bērzi skumji galvas noliekuši,
Priežu stāvi uguns krāsā zied.
Saules stari visu uzcēluši,
Telefona stabi veco dziesmu dzied.
Atver vārtus, rīta gaisma, plaši,
Vēl jau tīklā zirneklītis snauž.
Lai spīd aizsalušie logi gaiši,
Jaunu dienu saules stari auž.
***
INTA BALTGALVE
* * *
nesteidzies māsa
nesasteidz
notiks viss tā
kā tu pat trauslākos sapņos
neizdomā
ļauj tik lai risinās viss
lai rīst
kā no skujotnes sniegs
neļauj gārgt vārdiem
vējam vārdi ir lieki
re kā tu norimi
kā putna atstāts zars
re kā tu mirdzi
kā mirdz no klusuma gars
***
INĀRA DRUVA
ES NEZINU
Es nezinu,
vai tā ir mīlestība,
Bet, tevi ieraugot,
zied slotas kāts
Un zaigo
varavīksnes krāsās ceļš,
kas dubļiem klāts.
Es nezinu,
vai tā ir mīlestība,
Bet, tevi pieminot,
sāk skanēt viss,
Un ugunskurs
no jauna iedegas,
kas izdzisis,
Un pasaule
kļūst citāda,
ka nepazīt,
Un dienā
visas zvaigznes
tā kā saules spīd.
***
GUNĀRS BOGDANOVS
* * *
pestīšana ir Dieva dāvana
visiem
un tā ir kas vairāk par pilnu
ledusskapi
un seifu
pasaulīgā bankā
un tā ir kas vairāk
par nabadzību
* * *
ārpus sienām
kur krustpunktos
tiekas
labās vēstis
un prāti
vientulības tukšums
aizpildīts
un iztiek bez
daudzrunātmākas
***
IEVA BĒRTELSONE
* * *
Mazliet no laimes salas
Mazliet no pasaules gala
Divi cilvēki
Savas dzīves dala
* * *
Mīla ir smeldzīga,
Varbūt veldzēšu sirdi?
Dvēselei pietrūka
Mazs pasaulīgs mirklis.
***
AINA MEDNE
BEZ ATBILDES
Kur palika spilgtums?
Izbalēja.
Kur starojošs siltums?
Atdzisa vējos.
Kur spēka apziņa?
Aizskrējusi
Pa miklu zemi
Uz citu pusi.
Kur labestība?
Sit zaraina stiba.
Un pārticība?
Āda un ribas.
Kur mīlestība?
Patiešām – kur?
Pie sveces liesmiņas
Turos.
***
KAIVA KRŪZE
* * *
Kādreiz spilgti mirdzošs tonis
liekas kļūstam pelēcīgs,
bet tu neļauj kļūt tam melnam,
pārvērt to ar savu smaidu
atkal spilgti mirdzošā.
* * *
Ja tev šodien nebij’ prieka,
Nebēdā ne nieka!
Varbūt bija daudz kā lieka,
Ja tev nebij’ prieka.
Rīt no rīta mostoties
Tev būs vairāk prieka –
mazāk liekā.
