GATIS ZOTOVS. Manas Tautas kalpi nesmaida un nejoko.
GATIS ZOTOVS
***
Manas Tautas kalpi
Nesmaida un nejoko
Viņu darba galdi
Ir perfekti ar visu dārgāko
Es visu mainītu to
Pret laimi parasto
Es visu atdotu to
Pret Tavu smaidu vienkāršo
Manas Tautas kalpi
Mīl naudu un vairāk neko
Viņu vārdi ir saldi
Bet atklāj dvēseli melīgo
Es redzu Tu netēlo
Mīlu tādu Tevi Tevi patieso
Kā saule gaismu izstaro
Tavs skaistums mani apgaismo
***
Vārdi kurus izrunājām
Tikai Tu un es
Siltā lietū basām kājām
Tikai Tu un es
Es jūtu Tevi raudāt stājam
Tas manim laimi nes
Un sirdis tagad nav par vājām
Viens otram pretī gājām
Un atceries šos vārdus
Tos nenopirks un nepārdos
Tev atveru savas sirds vārtus
Tā tevi nenodos
***
DAGNIJA GASŪNA
DZĪVĪTE
Visa mana dzīvīte
tā kā dzeņa vēders
raibi raibu raibainiem
izrakstītiem rakstiem.
Visa tava dzīvīte,
gluda tā kā ola,
tup uz plaukta kaktiņā,
klusām acis bola.
Es no saviem raibumiem
pusi tev dot solu,
tad pa abiem dzīve mums
būs kā lieldienola!
***
Rīts uzsnidzis uz
ceriņkrūma zariem
ar zeltainiem un
siltiem saules stariem,
un katrā pumpurā
kāds sapnis trauslā čaulā
kā cālēns knosās, kņudinās
un grib tikt laukā.
***
MĀRĪTE VERŽUNE
***
Sārts ābols esmu
No Aizliegtā koka
Ēdenes dārzā.
Un nevienam prātā nenāk
Man pirkstgalu piedurt,
Kur nu vēl iekosties.
Vai tiešām šai pasaulē
Visi tā bīstas
Ievas un Ādama grēka?!
***
Manā galvā sekundes
Skrien uz priekšu,
Bet sirds kā pamirusi –
… Vai tad lausku kaudze
Var kaut ko pasākt?!
***
Vēl siltu
Lausku
Kaudzi
Tev sniedzu,
Saliec lauskas
Kopā,
Lai zinātu,
Ko tu esi
sadragājis…
***
ANDRIS KOPEIKA
VARBŪT PAR TEVI
Tavu skropstu paēnā
Spēlējas vējš.
Tavu acu mirdzumā
Skaistums rotaļājas.
Tava skatiena dziļumā
Atklājas kaisle.
Kas Tu esi?
Vai dzīva būtne,
Vai vīzija,
Kas nāk no nakts
Un aiziet bezgalīgā gaismā.
***
Pieminēsim tos,
Kas miruši.
Cerēsim uz tiem,
Kas būs dzimuši.
Mēs,
Kas šodienā,
Esam starpposms
Starp bijušo un nākošo, –
Bet varbūt vārti?
***
INĀRA DRUVA
MĪLESTĪBU PIESAKU
Es tev nepiesaku karu –
Mīlestību piesaku.
Neizmainīs to nekas,
ņem vērā – iesaku.
Kaut gan ņem vai neņem –
tomēr piesaku.
Ko lai viena ar šo
pārpilnību iesāku?!
Varbūt piedāvāsi man
ko liesāku?
Nē, man nevajag –
TEV mīlestību piesaku.
Lai neiekristu tu
Pār sava izmisuma bezdibeni
likšu vārdu laipu
kā rudens lapas krāsainu,
kā ziedu pļavu raibu,
bet reizēm
ledus vārdiem aizsaldēšu
un sniega vārdus virsū bēršu,
lai neiekristu tu
un tur…
pat neielūkotos.
***
SANDRA CĪRULE
***
Aizej tur, nezin kur,
un nenāc
pārmaiņas pēc –
nenāc atpakaļ
gadsimtus četrus.
Aizej tur, kur es biju
pagājušonakt
savos pārdrošākajos
sapņos.
Aizej tur, kur
briljants ir tikai
smilšu vērts,
un nenāc
pārmaiņas pēc –
nenāc atpakaļ
vismaz stundu,
līdz izraudos…
***
INTA BALTGALVE
MIGLAS
Solveigai Ikertei atmiņai
no Medžugorjes
miglas strēmeles, kamoli, blāķi
miglas mākoņi, miglā ir stārķi
migla blīva un migla deg rītā
miglā noslēpties, raudāt un spītēt
tik daudz kalnu ar miglu uz pieres
vai tu miglā kā vienmēr vēl mierīgs
es par sevi to nevaru teikt
sūnā miklā zaļš ūdens steidzas
basām kājām un atskatoties
arī es kaut kur nezinkur dodos
vēja nebūšot ja migla plīvo
tad jau nemainīs laiks mūsu dzīves
***
GUNĀRS BOGDANOVS
***
pats sevi deleģēju
uz neizdevušos talantu
saietu
neuzceltās sapņu pils
konferenču zālē
un mani neesoši
sveica
un sniedza prēmiju
par acīmredzamu lietu
neapzināšanos
***
pietiek teikšu liet
ūdeni
uz neesošām liesmām –
nekad tu nebūsi
kur biju
kad mani apciemoja
tūkstoškārt
Vientulības Velns
ne melns
bet sirdi
izmisumā
dzenošs
***
IEVA BĒRTELSONE
***
Naktsvijoļu pušķis
Tik liegi, tik asi,
Tik nevainīgi un krasi
Ir sadedzis.
Ir sadedzis domās,
Šajās domās par Tevi,
Par mani,
Par mums,
Jo katrai sāpei
Ir sākums un nobeigums.
***
LILIANA SKUDRA
VĒL SALDUMS NEBIJA DZIMIS
Ap dzeltenu sapni
Augu nakti
Griezos kā kamenes
Dūciens…
Vēl sapnis
Nebija atvēries,
Vēl saldums
Nebija dzimis.
Redzēju
Ziedputekšņus –
Bet tālu.
Gribēju mosties,
Lidot,
Sameklēt spārnus.
Dūcu ap savu
Zeltaino sapni,
Te skaļi,
Te klusi,–
Būtu nu spārnus
Atradusi.
***
VITA DŪRE
SARUNA AR SAPNI
Reiz mazais puika teica, ka
vēlētos sveces liesmu
Par līgavu ņemt.
Bet es teicu, ka uguns bīstama,
Bet viņš bija nelaužams.
Tad es stāstīju par sveces liesmas
māmuļu bargo…
Tā vēja nebijās.
Tā trauca vējam asi pretī,
Lietum sitoties sejā.
Tā gāzās lietus dejā,
Griezās virpulī un mežā iekšā!
Tur bija vāveres un eži,
Lieli behemoti, vaļi.
Tie trauca jautrā dejā
Kāda cilvēka puteņotā sirds ejā…
Klausies, mazais, ko nu teiksi?
Vai tversi mazo zvaigžņu sveci,
Vai ņemsi liesmu princesi par
līgavu,
Mazo fantāziju radītāju?
***
SOLVITA LIEPA
***
Šī nav pirmā reize
saule aizripo tālāk par
acu skatienu
un auksta ir tā vieta kur
pievilta klusuma jēga un
ideja
apklusti
nevienam nav jāaiziet
tveicē
atver logus mans mīļais
plaši un elpo
brīvi
***
LĪVIJA DZELME
Nav ko gaidīt
Līst un līst
domas pelēkas,
bez saules kā dienas
lietainas.
Sāk jau klīst
senas atmiņas,
pēc gadu salnām
vientuļas.
Var jau būt,
kāds pagrieziens
aiz gadu kalna
liks attapties, –
ka laimes pavediens
ir bijis darbs
un citu nav ko gaidīt…
Priecājies!
***
AINA PIKA
NU UN
Vai varu baltu audumu
Ar melniem diegiem šūt?
Ja grib, lai sedz,
Tad tik uz priekšu, un lai redz.
Vai bez zaudējuma
Ieguvuma mācība man būtu?
Ja dzīve varavīksne ir,
Lai acis visas krāsas redz,
Dzīves steiga bijušo lai sedz.
Es šodien nevaru
Būt tur, kur negribu,
Vai rīt es varēšu
Būt tur, kur esmu?
Pēc gadiem visus mirkļus
Dzīve patiesības svaros bērs.
Nu un, lai ber! Tik pati es
Un atmiņas tos svērs.
***
AINA MEDNE
VAKARSTUNDĀ
Sniegotā vakarā
Pilnmēness ozolā
Pašā koka galiņā
Sijā zvaigznes sietiņā.
Spoži graudi lejup krīt,
Mīlestība gaismā spīd.
***
RŪDOLFS SAULĀJS
PĒDĒJAIS STARS
Ar Tavu tuvumu man piepildīts
ir viss.
Nāk gaismas stars no bezgalības
dzīlēm,
Vēl mūžā nebijis, vairs negaidīts,
Un vienaldzības tilts, kas bija kalts,
Kur pāri doties visām atlikušām
dienām,
Ar baltām ugunīm ir sadedzis.
Kam paprasīt, kurš otru dzīvi iedos,
Kad sirmie mati nopland vējos,
Ar visiem kausiem ir jau smelts?…
Ar Tevi palikšu, bet tie, kas
pārmetīs
Un akmens lidos manai galvai
garām,
Reiz sapratīs un manu
sadegšanu piedos.
Ar Tavu tuvumu man piepildīts
ir viss.
Ko iedot sev un Tavai dvēselei,
Kas pilna brīnumainās gaismas?…
Lai Tavos atvērtajos vārtos
nezūd manas pēdas,
Kad došos tālāk es pa rudeni,
Kad būšu kļuvis balts un apsnidzis.
