DAGNIJA GASŪNA. JĀŅU NAKTS. Šonakt tavos matos rasa, manās acīs brīnums zied.
DAGNIJA GASŪNA
JĀŅU NAKTS
Šonakt tavos matos rasa,
Manās acīs brīnums zied,
Kājas noāvušās basas, –
Tā mums vieglāk līdzās iet.
Mežu gali – zilgi torņi,
Sūnās – mūsu sapņu pils.
Tev bez manis sajūk soļi,
Man bez tevis pagurst sirds.
Simtiem jāņtārpiņu spīgo,
Papardīte dzirkstot mirdz,
Pāri upei aizskan «Līgo!»,
Atbalss lēni tālēs rimst.
* * *
Rīts,
Ezerā iebridis,
No miglas makšķerē
Sauli.
Ūdensrozes
Ver acis
Un pamazām mācās
Smaržot.
***
LILIANA SKUDRA
MEDUSLAIKĀ
Tai piekalnītē,
Tai saules pielietā norā
Palikšu guļam ziedā
Kā tālu skrējusi bite,
Kā apreibusi,
Kā slīkstoša medavniekā.
Ne tālāk lidot,
Ne aicināt palīgos citas.
Pats karstākais
Meduslaiks…
Spārni pret vēju sitas.
Pakritušos līdzi nenes
Pat bites…
Ne aiz ļaunuma –
Vien savā lidotpriekā!
CAURU VASARU
Ar sapņu drupatām,
Cerību graudiem,
Ar smieklu zvaniem,
Alkpilnām dziesmām
Cauru vasaru
Brīnumu saucu
Un baroju…
Ar ikdienas aklību sista,
Neievēroju.
Bija? Vai nebija?
Izbija?
***
SANDRA CĪRULE
* * *
Uz milzīgas
bībeļu kaudzes
lieku roku
(pat abas, ja vajag)
zvēru pie
dzīvības savas
(cik bezvērtīgs zvērests!)
neatdot
itin neko vairs
no sevis
(par velti) –
bet neaizdrīvēta sūce
un zvēresti
iztek kā sīrups
pasaules plūstošās smiltīs
(un atkal no manis…)
* * *
tavas lempīgās piruetes
ceļ mani vai debesīs
kur tu biji
kad gulbju ezeru
dejojām
***
GATIS ZOTOVS
* * *
uzplauksti kā zieds
tu vēlā pēcpusdienā
un jutīšos kā pieliets
ar tīru laimi
kurai var arī neticēt
bet tomēr – just
uzplauksti kā zieds
kas pilns ar medu
un ļauj man
mazliet bitei būt
un saules rieta gaismā
veries ciet
un nelaid nekad
mani ārā
***
INĀRA DRUVA
VASARAS SKAŅA
Ne redzu, ne dzirdu,
bet jūtu
ar kādu man svešu
un īpašu maņu
šo ausīm neuztveramo
vasaras skaņu,
Šo vasaras
augsto dziesmu,
kas vienlīdz par augstu
un vienlīdz par zemu,
lai uztvertu dzirde,
tā sadalās irdena,
iesūcas manī, un
uzziedu es.
MAN APNICIS
Man apnicis
Būt lēnīgai un labai,
Man apnicis
Sev palaidnības liegt,
Likt nopietnības masku
Jautrai dabai
Un klusu ciest,
Kad ļoti gribas kliegt.
Man apnicis.
Es tagad būšu brīva
No visām etiķetēm,
Likumiem.
Par karogu man
Zaļie bērzi plīvos,
Un vēja himnu
Šalkšu līdzi tiem.
***
AINA MEDNE
SKICE
Saule ar otu.
Mākoņu lelles
Spēlējas:
Nelīs? Līs?
Vasaras rota –
Aveņu krelles,
Saldums
Kāpj debesīs.
Sulīga daile
Uz asmens smailes
Atgādina,
Ka – drīz…
***
VITA DŪRE
SAUC!
Sauc mani vārdā,
Vienalga kādā.
Tikai sauc!
Sauc par vēju, rasas lāsi,
Māsu, brāli vai par sāli.
Nesauc marmora vārdā,
Jo neesmu tā vērta.
Protu dzīvi sāļi vērtēt,
Tavu vārdu mīļi sālsūdenī
mērcēt.
Vai es protu jauki tērzēt?
Tas ir skumīgs jautājums.
Sāls valoda manī mīt,
Asas salnas maigums vīts.
***
SOLVITA LIEPA
* * *
Ko lai Tev stāstu par
Zemi, mans bērns.
Šī zeme ir melna.
Tāpēc neraksti dienasgrāmatu.
Lietus ir bijis, un slīd kājas.
Es leju sarkanu eļļu
Lukturī, kad vilki nāk.
Bet eņģeļi…
Eņģeļi ir debesīs, bērniņ.
***
GUNĀRS BOGDANOVS
* * *
Ir sapņi, kad izdzeru
Iecavas dzertuves sausas
un nevaru lidot
eju tik gausi
ir sapņi, kad sevi izsaku
filosofiskos monologos
dīvaini
it kā rītdienas man nebūtu
it kā tikai tumsa ir ceļa rādītājs
aklam farizejam
vai kā tu savu ienaidnieku
sauc –
pamošanos un piedzimšanu
no jauna
nekad nevar būt
par daudz –
mēs kopā dzert nevaram,
bet Dievu lūgt gan…
***
KAIVA KRŪZE
VASARAS SAULĒ
Saulīte tik spoži spīd –
Tīk tai kutināt man seju,
Visu laiku līdzi slīd,
Kad es aši projām skreju.
Nespēju no saules bēgt –
Pagrabā pat atrod mani.
Varbūt derības man slēgt,
Ka tā nekļūs man par gani.
Solīšu tai mīļi smiet,
Nerādīt vairs seju piktu.
Saulīt, atļauj vienai iet,
Ēnā atpūsties lai tiktu!
***
AINA PIKA
VĒL VĒLĒTOS
Vēl savu dzīvi vēlētos
Kā zaļu pļaviņu,
Kur būtu maigu smilgu
Un lauku puķu daudz.
Vēl gribētu es izjust mirkļus
No dzīves savas vienīgās,
Tik tos, kas spārnos paceļ
Un labestībā lidinās.
Es gribētu vēl jaunu kleitu šūt
Un pati skaistākā starp puķēm būt,
Tad savas dzīves pļaviņā
Es nestāvētu pašā maliņā.
***
JĀNIS MUCENIEKS
UPES KRASTĀ
Līgo dziesmas skan Lielupes
krastos,
Vakars tuvinās sapņaini lēns.
Cauri krēslai zvaigznēs es skatos,
Esmu laimīgs kā sendienās zēns.
Ugunskuri kā rožaini ziedi
Dzirkstis sapņaini debesīs nes,
Drīz jau nodzisīs vakaru rieti,
Bet pie sava vēl sēdēsim mēs…
Drīz vien debesīs rītausma sārtos,
Nakts kā sapnis gājusi būs.
Es kā vienmēr tēvmājas vārtos
Vēl pēc gada gaidīšu jūs.
***
ILZE GRAUDIŅA
IZGLĀBT DZĪVI
Reiz ragana man
Sniedza ābolu.
Pilnu nāves indes,
bet es izdzīvoju.
Dzīvoju saindētu dzīvi,
jo kāds mani glābj,
kāds neļauj mirt,
viņam esmu svēta.
***
SINDIJA ZOTOVA
* * *
Tu aizgāji,
Es paliku.
Tu aizmirsi,
Es atcerējos.
Viss. Beigās
Paliek
Neaizmirstamais…
***
ZANDA STRAZDIŅA
* * *
atļauj man domāt
par laimīgu
sākumu
ja arī viss jau
nobeidzies
atļauj man paturēt
tās elpas un izelpas
kas mani cēla debesīs
***
ANDRA KĀRKLIŅA
* * *
Pasaules miers un nemiers,
Tumsa un gaisma
Saplūst vienā melodijā,
Un šī melodija ieskanas manī.
Debesis skan
Vienotībā
ar manu Melodiju.
Es dziedu Mūžību,
Es dziedu Pasauli.
Es dziedu Bezgalību.
***
SINTIJA MATULĒNA
Dzejnieks
Sēž pie loga dzejnieks īsts,
Un pie auss tam muša sīc.
Dzejo, dzejo dzejnieks,
Domā braukt uz «Lejeniekiem».
Sāk lietus līt,
Beidz muša sīkt,
Vēl sēž pie loga dzejnieks
Un domā, ka ir Lejnieks.
Tinte beidzas dzejniekam
Tā kā māli tēlniekam.
Kā lai tinti atrod dzejnieks,
Kā lai mālus atrod tēlnieks?
***
KLAIVS BĒRTELSONS
LIELISKOT
Lieliski dzīvot, lieliski mācīties!
Ko var lieliskot?
Var lieliski strādāt!
Varbūt vēl kaut ko?
Jā, jā, bet ko?
Es zinu, ka var lieliski prātot!
Un tas arī ir viss.
***
MĀRTIŅŠ KOPEIKA
SARKANĀ KRĀSA
Sarkanā krāsa –
Mīlas krāsa.
Sarkanā krāsa –
Saules krāsa.
Sarkanā krāsa –
Asins krāsa.
Katrā no mums
Ir sarkanā krāsa.
Katrā mīt mīla.
Katrā mīt saules
Dedzīguma krāsa,
Sarkanā krāsa.
