DAGNIJA GASŪNA. NAKTS.
DAGNIJA GASŪNA
NAKTS
Jūnija naktī peldu
caur sapņu pilnām
ūdensrozēm un kritušām
zvaigznēm.
Glāsmaina tumsa
smaržīgu mūziku spēlē
uz samtaini baltām
naktsvijolēm.
Melnzaļā pļavā griezes
dziesma rotaļājas
starp satrauktām
jāņuzālēm.
Nakts ir
mans mīļākais
gadalaiks.
SPĀRNI
Tu vairs neesi eņģelis.
Kādā krogā uz Svētlaimes
un Bezizejas stūra
tu noliki spārnus,
lai aizmirstos.
Līdz ar prātu
aizmirsās spārni.
Debesīs vairs neietikt,
un elle nepieņem.
Viss atlikušais mūžs
kā raiba odiseja
Brīnumnekurzemes
meklējumos.
Re, re –
viens Dieva dotais
paķēris tavus spārnus
un nu tik uz sauli!
Varbūt nesadegs…
GUNĀRS BOGDANOVS
***
ne manām ugunīm tevī degt
ne maniem sapņiem tevī dzīvot
it visā tavas neiegūstamības
sindroms
un apsedz skumjo dvēseli
tavas atturības nebeidzamais
sniegs
man atliek bēgt
lai sasildītos
pie vientulības
ugunskura…
***
totāli neveiksmīga neizdošanās
piesvilpo ausis ar neizbēgamību
skaudras rindas tevī
tava maska tavs ielāps
liek neiet
nekur
***
kad visas domas ir
šķērslis sev pašam
noliegums rada izbrīnu
neviltotās
sirdīs
***
zaimojot pavasarim to nafig
ar treknu izmisuma strīpu
ar mātes vārdiem
pie sienas
līdz nepazīšanai
pienaglot
un tad
es sienos
klāt vārdam nafig
AINA MEDNE
UZ RĪTU
Šonakt migla
Kā mīksta vate
Visu ietin,
Slāpē un sedz,
Pieklusina
Tā autoplates.
Pavēl acīm,
Lai īstāk redz.
Šodien nelīs, –
Apgalvo rasa.
Bezdelīgām
Lidojums augsts.
Debess kalnā
Kāpj saule basa,
Mākoņpuķes
Tur neuzplaukst.
Vēl tikai rīts.
Viss attīrīts.
Saulīte spīd.
Uzsmaidīt?
ŠAJĀ PAVASARĪ
Naktis kodīgas.
Rītausmas
Asas un glaimīgas.
Sniegpulkstenīši
Ziedēja ilgi
Un laimīgi.
SINTIJA MATULĒNA
JĀŅI NĀK!
Kas tur spīd, kas tur zaigo?
Tur jau Jāņi nāk!
Nāk ar lāpām, ugunskuriem
Un ar alutiņu nāk.
Nāk ar dziesmām, dejām
Un ar lietu nāk.
Alutiņu vīri dzers –
Brangi vēderi un bārdas.
Ugunskuriem pāri lēks
Tautu meitas, tautu dēli.
Līksmosies it visi,
taču tikai nakti vienu…
LILIANA SKUDRA
SAULLĒKTS
Rīta mirdzums –
debesu rota,
Žilba gaisma,
kas tumsu gaina.
Esi sveicināts,
liegstaru saullēkts,
Tava klātbūtne
pasauli maina.
Mostas putni, un
birzmala skandē
Visās toņkārtās
maigumam slavu.
Ticu – agrā stunda
man dota, lai es
Cildinu krāšņumu tavu.
MEŽA MĀTES ZIŅĀ
Es meža mātes
aizgādībā esmu –
Kā pumpurs pavēries
vai plaukstošs zars.
Starp bērzu stumbriem
vakaros un rītos
Ar miglu saplūstu
kā meža gars.
Nāk brāļi akmeņi
pie manis vakariņās,
Nes māsas priedes
saulrietu kā sveces,
Lai egļu pakrēslī
redz zvēri saklāt migas,
Lai mājupnācējam
ceļš nešķiet neatminams…
Nekas te nenotiek bez
MEŽA MĀTES ziņas.
ANDRIS KOPEIKA
***
Grimsti jūtu pasaulē trakā,
Jo pietrūkst dzīvē neparastā.
Alksti piedzīvojuma draiskā,
Lai aizmirstu vientulību skumjo.
Nemeklē ceļus uz to vieglus,
Bet saplūsti ar dabu
Un atrodies tās varā –
Peldi tajā. Elpo to.
Bet nepazemo.
SANITA SPUNDIŅA
ACU PRIEKŠĀ…
Es veros pulkstenī un gaidu,
Kad atkal kopā būsim mēs,
Kad tavas acis manās vērsies
Un sirds aiz prieka gavilēs.
Es redzu – svece stāv bez liesmas,
Bet, kad reiz iedegta tā būs,
Tā nesīs siltumu un gaismu
Un, ceru, vienos arī mūs.
Es skatos globusā un ticu,
Ka reiz es būšu viņpus tā.
Un, kad tu gulēsi jo saldi,
Es būšu tur un nomodā…
RAKSO
DRUVU ZELTS
Zelta druvā vārpu
Graudu smagums liec,
Smagā, grūtā darbā
Tu pie maizes tiec.
Kļavu lapām klāju,
Pirms to krāsnī liek.
Krustu velkot klaipā,
Dieva svētīts tiek.
Maizi smaržīgo nu lepni
Zemnieks galdā liek.
Tā ar Dievu sirdī
Druvu zelts mums tiek.
ANDRA KĀRKLIŅA
***
Pieskāriens akmenim –
plaukstā sāk mirdzēt
Varavīksne,
Pieskāriens Saulei –
gaisma atklāj
savu Mūziku,
Skatiens zvaigznēs –
acis pieskaras bezgalībai,
Skatiens Mēnesī –
Pasaule atklāj savu sapni,
Dvēseles pieskāriens Dvēselei –
Mūžība atklāj savu Noslēpumu.
VITA DŪRA
AS”RA
Birst as”ras viena pēc otras
Kā lietus lāses puķu dobē.
Un izārda puķu saknes
kā manu sirdi.
Ir tagad jūra.
Izsmel nu to ar plaukstām!
Un nelūdz man… piedošanu.
RŪDOLFS SAULĀJS
JĀŅU NAKTĪ
Uz pakalniem kā senās dienās
Kāpj uguns dzirkstis debesīs,
Un zeme tvīkst un sāpēs gaida,
Kad dāsnie pērkonlieti līs.
Un saulgrieži uz zāļu spārniem
Nes vasaru uz rudens pusi,
Bet paparde, kas neatrasta,
Kā zvaigzne krīt un nodziest
klusi.
Un dvēselē deg sena dziesma,
Un tautas prieks un sāpes rūgst,
Un Jāņu nakts kad pagājusi,
Ir kaut kā žēl un kaut kā trūkst.
Bet mūsu Jāņuguns vēl dzirkstī,
Pār mūža kalnu starus nes,
Un saulgrieži ar līgodziesmām
Līdz vēliem sniegiem izskanēs.
SANDRA CĪRULE
***
Un te nu mēs esam…
Gluži kaili…
Svešas acis
Pār ādu slīd.
Es negaidīšu,
Mani nevajag izģērbt.
Es nometu drēbes un,
Savā kautrībā tīta,
Virs pūļa stāvu.
Viņu augšuppavērstās sejās
Kaisu purpura rozes.
Un te nu mēs visi esam…
Gribat vai negribat –
Visi kaili,
Visi rožu brālībā.
Atslēga nozūd zaļā ūdenī –
Nozūd uz mūžiem.
MĀRĪTE VERŽUNE
***
Paskaties kā
ietves malā
mazs zaļš asniņš
pretī saulei
aug –
tik klusi nemanāmi
it kā zagšus
…un tik…
neaptverami
Es no asniņa
mācos tevi
mīlēt un tavai
mīlestībai pretī
augt kā
saulei
INĀRA DRUVA
PĀRĀK NEPARASTI
Man bail no prieka –
pārāk neparasti.
Un ja nu izzūd
pārredzamie krasti?
Un ja nu iziet
tā kā vienmēr – prasti?
Nē, nevar būt,
ka prieka krasti rasti.
Tas pārāk neparasti,
neaprasti, nesaprasti
kā vistai rotāties
ar pāva asti.
LĪVIJA DZELME
LĪGO
Atskanēs no gadu tālēm
Senās latvju līgo dziesmas,
Nams būs rotāts Jāņu zālēm,
Jāņugunis gaiši liesmos.
Likten”s paceļ zizli lēnām,
Atskan sena uvertīra…
Atmiņas no dienām senām
Sildīsies pie ugunskura – Līgo!
KAIVA KRŪZE
VASARIŅA
Sazied margrietiņas baltas,
Naktis nebūs vairs tik saltas,
Dejo tauriņš rīta deju –
Grib, lai šorīt atkal smeju.
Saule rāda zelta zobus,
Grauzīs mākoņiem tā robus,
Lai tie neaizņem tās vietu,
Ļauj mums skatīt saulesrietu.
Jautri mazais strautiņš čalo,
katra bēdas projām skalo,
Priecē visus vasariņa,
Beidzot pienākusi viņa.
