VILIS PLŪDONS
Laika aina
Melli smiekli… un sarkanas asaras…
Sarkanas asaras… un melli smiekli…
No mellajiem smiekliem žults saskrien krūtīs,
No asarām sarkanām aizdegas sirds.
Un kad tu esi saīdzis
Un kad tu esi saīdzis,
Nav miera dvēselei, –
Tad, ceļa spieķi paķēris,
Draugs brīvā dabā ej.
Un ieklausies, kā bite san,
Kā meži, jūra dūc;
Kā dabas simfonija skan
Iz zemes plašās krūts.
Met skatus zilās debesīs,
Kur mākons balts peld brīvs,-
Un dvēselē tev apklusīs
Viss nemiers rūgts un sīvs.
AINA MEDNE
***
Plūdons «Uz saulaino tāli»
Atstājis mums par saikni…
Putnu kūts latviešu dzejā
Ienāk laiku pa laikam.
Ko tās dzērves šeit prašņā?
Kāsis pārvērties spietā;
Vistas ikdienu kašņā,
Gailis atsaucas dziesmā.
Tumīgs mākonis smejas,
Ieraugot šādu skatu,
Papurina uz leju
Savas riekšavas platās.
Rudām acīm.
MĀRĪTE ČORNAJA
Klusums
Klusums visapkārt
kā nomācošs bieds,
Ko nespēj izturēt pat cilvēks vieds.
Klusums apņem tik lipīgi salds
Kā novakares mijkrēšļa malds.
Klusums, bailes uzdzenošs, spējš,
Pirms vētras brāzmas kā vējš.
Visapkārt klusums ilgst,
Klusums kā mūžība pati.
VITA DŪRA
***
Paralēlajā tuksnesī
Izdegs manas pēdas,
Pagaisīs sēras.
Aiz gravas pavīd jaunas ēras.
Paralēlajā tuksnesī
Izdegs ubaga bēdas,
Tiks celtas naudas sētas.
Izdegs asaru kronis,
Aizpeldēs jūrā kā noklīdis ronis.
Izdzisīs tumsā rokraksts,
Avīzēs taps jauns ieraksts.
Salikts.
Pa rindkopām.
Tuksnesī lietus nolijis.
Vai te maz kāds bijis?
SANDRA CĪRULE
***
Negribu sāpes
viss bija toreiz
tik viegli saprotams
es nākšu un došu
jo tu esi nosalis un badā
tu ņemsi pateicīgs
gan manu maizi
gan miesu manu
izrādās – sāp
nevaru atraut rokas
no tavu acu strāvas
***
ieskriet tavās rokās
un griezties
griezties
griezties
ieskriet tavās rokās
iespurgt
un palikt šūpojamies
kā zīlītei zarā
bez rudens
bez ziemas
it nekad
sastingt kadrā
nepakustēties
lai sastindzina
lai pārlej ar glazūru
lai ierāmē
lai skatās
INĀRA DRUVA
Kopā
Stiprais, es tev palīdzēšu,
Es vēl varu mazuliet,
Maigu gaismu uzspīdēšu,
Arī tad, kad saule riet.
Stiprais, es tev palīdzēšu,
Izpalīdzi citiem tu,
Lai it visi ieraudzītu
Dzīves logu gaismotu.
Man ir silti, man ir labi,
Arī tad, ja apkārt sals,
Un nekādas likteņdzirnas
Manu dzīvi nesamals.
Tādēļ es tev palīdzēšu,
Izpalīdzi citiem tu,
Lai mēs atkal priecājamies,
Redzot tautu dziesmotu.
AIJA ČEPULE
Īsts cilvēks
Kā pa pupas zariņiem
Uzkāpts dzīves kalnā.
Redzēt tālu vari tu –
Kaut nu matos salna.
Ar galvu un ar rokām
Strādāt proti.
Kaut ziema atnākusi –
Tu daudziem prieku dodi.
Dzīves līnija ir gara –
Priekšā darbu daudz.
Ko šodien padarīt vēl vari,
Nākotnei tas plauks.
GINA VIEGLIŅA-VALLIETE
Starp divām pasaulēm
Starp divām pasaulēm
Bērniņš raud,
Dieviņ, dod māmiņu,
Dzīvīti aud…
Dieviņ, dod tēti,
Kas stiprs kā Tu,
Tādu, kas rokās
Mani nēsātu.
Starp divām pasaulēm
Bērniņš gaida,
Pēkšņi parādās gaisma,
Viņš smaida.
Māmiņa! Tēti!
Es esmu pie jums,
Sapnītis jūsu
Un piepildījums.
Rasas lāsīte
Uz kādas lapas rasa sēž
Un agrā rītā smejas,
Tur lāsīte pie lāsītes,
Mirdz pakalni un lejas.
Un mazā rasas lāsīte –
Kā princese, tik koša!
Es brīnos – saules staros tā
Ir mīļa, apburoša.
Smej saulīte un lāsītes
Uz lapām pļavā zaļā,
No brīnumiem par brīnumu
Man mute veras vaļā.
Mirdz raspodiņā lāsīte
Un agrā rītā smejas,
Re, lāsīte pie lāsītes,
ROLANDS KRASTIŅŠ
2013. gada vasara
Vasara gara un siltsaules pilna;
Meičas staigāja veļas krekliņos
Un jaunekļi tikpat grēcīgi kaili –
It kā viss pazaudēts ceriņos.
Sirms vīrs parkā uz soliņa blakus
Pārlapo vismīļāko albumu.
Redzu gan rūpju, gan priecīgus brīžus
Un bezcerības saltumu.
Vasara vilkās kā drezīna kalnā,
Kur gala stacijā medus un piens.
Taču trešais tēva dēls tīmeklī sēž
Un princesi piecelt cits neies neviens…
Kāds prieks man sirdī lejas!
DAGNIJA GASŪNA
***
Jauna diena iesēžas klēpī
ar saulstaru plaukstā,
izdzer aveņu tēju,
no kumodes putekļus slauka;
kaut ko dziedot par vēju,
sapņu pērles ber traukā,
uz kura leduspuķes,
sazin no kurienes,
zīmē dīvainus rakstus,
neviens tās lai neatrastu.
Diena kā diena –
zīlītes maizīti knābā,
saule no jauna
zemītei gaišumu dāvā.
***
Nāc apsēdies blakus –
manas dvēseles skumjas
noslaucīs asaras,
sakārtos tavus matus,
atvilks debesu aizkarus,
parādīs greizos ratus,
no kuriem izkritām
pērnajā saules rietā,
uzpūtīs punam uz pieres
un saliks visu pa vietām!
VALIJA REINICĀNE
Pavasara baltā mūzika
Vai esi pamanījis:
Pavasara pirmie ziedi –
Balti
Un tik maigi?
Tie skan
Kā baltā mūzika,
Tik apburoša,
Trausla, skaista.
Ieskaties un
Ieklausies,
Ir izturēta
Barga ziema.
Baltais skaistums zied
Un skan ar jaunu spēku,
Jo tumsas aukstums
Gaismas uzvarēts.
KAIVA KRŪZE
Kā pasakā
Esmu pasakā nonākusi,
Viss sagriezies uz otru pusi.
Tur redzu rozā trusi
Un zelta debespusi,
Kur dimanta pērlītes krīt
Un milzīgi milži mīt.
Kad pamodīšos rīt,
Lai priekškars krīt,
Tad īstenība taps
Un viss kā pasakā būs labs.
ANDRIS LUDVIGS
Ozoli Latvijā
Ozoli Latvijā –
Vēl pa kādam stāv.
Jau simtiem gadu
Tautas garu sargā.
Senču atmiņa
Caur viņiem,
Mūsu latvju valodu
Dzīvu un drosmīgu tur
Palikt savā zemē.
Ozoli Latvijā –
Vēl pa kādam stāv,
Tie simtiem gadu
Sasaucas ārēs.
Lauka vidū –
Sirms ozols stāv.
Liels, varens, nemainīgs
Latvijas brašākais vīrs.
INĀRA DRUVA
Satikšanās ar Plūdoni
Mana pirmā satikšanās ar Plūdoni notika sešu gadu vecumā, var teikt arī – satikšanās ar dzeju, satikšanās ar brīnumu.
Biju saslimusi. Mani apciemot atnāca tēva kolēģe, ļoti skaista sieviete ar skaistu vārdu Helēna Krauja.
Kādas konfektes atnesa – neatceros. Laikam tas nelikās svarīgi, vai arī visu pārējo aizēnoja brīnums, ko piedzīvoju. Lai mani uzjautrinātu, viņa norunāja dzejoli «Rūķīši un mežavecis». Norunāja tā, ka es to atceros visu mūžu.
Daudzas reizes pēc tam esmu dzirdējusi šo dzejoli dažādos izpildījumos, taču nekad tik brīnišķīgi…
Pēc tam es šo aktrisi, pēc profesijas grāmatvedi, neliku mierā. Lūdzu, lai viņa dzejoli atkārto vēl un vēl… Bija vēl kāda reize, kad Plūdons iedarbojās spēcīgi un paliekoši. Vidusskolā vecāko klašu audzēkņi bija iestudējuši «Atraitnes dēlu». Kopš tā laika arī šis daiļdarbs dzīvo manī īpaši. Iespējams, ka tieši Plūdons «vainojams» pie tā, ka mīlu un rakstu dzeju.
ANDRIS KOPEIKA
***
Grūti paiet
Ikdiena.
Dziesma
Spēku dod
Tajā remdēties
Līdz matu galiem,
Aizmirsties
Un spēku rast.
Tā ir darījuši senči,
Varam arī mēs.
AIGA LUDVIGA
***
Londonas ziema
Latvijas pavasari
kā burkānu grauž…
Pelēks, netīrs un drūms
tas peles alā snauž.
Miglas vāli savus tīmekļus
caur laukiem auž.
Gaidu sastingumā sirds,
neko vairāk neizpauž…
