VILIS PLŪDONS
(Saīsināts no «Dzīves simfonijas»)
***
Lieldienu zvani,
Lieldienu zvani,
Daudz atmiņu
Jūs modinat manī!
Ir Lieldiena pirmā.
Gaišs, saulains rīts –
No svētku dienām
Pats jaukākais brīd’s.
To prieku un laimi,
Ko svētki dos,
Tu nojaud tik skaistos
Vēl sapņojumos.
Kad svētbrīdis galā
Un azaids ar’,
Kādu Lieldienas līgsmi
Sirds baudīt tad var!
Uz šūpotnēm traukties,
Visi prāti tev tvīkst,
Kas sirmajās vīksnās
Pār celiņu līkst.
Kāds prieks gaisa selgā
Kā putnam ir doties,
Par mājjumtu augstāk
Uzlidinoties.
Gar ausīm tik vēji
Glauzdamies dzied,
Bet krūtīs sirds straujāk
Un straujāk iet.
GINA VIEGLIŅA-VALLIETE
Dievs un pavasaris
Dieviņš saulei uzsmaidīja,
Zelta starus izkaisīja,
Diena steidzās, rasa krita,
Manu sirdi sasildīja.
Noglāstīju bērza tāsi,
Mirdzošu kā rasas lāsi,
Mīļo Dieviņ, dod man vēl
Skaistumu, ko nav Tev žēl.
Dieviņš mīļi uzsmaidīja,
Roku cēla – iesvētīja,
Mīļais, nāc pie manis, nāc!
Kungs, lai notiek! Gaišs Tavs prāts.
Vecmāmuļas lūgšana
Tu pusceļā starp nakti, dienu,
Tu biežāk jūti – elpas trūkst,
Tu bērnos, bērnu bērnos raugies
Un Dievu lūdz, lai saules nepietrūkst.
Dzeļ balto sniegu silti saules stari,
Un ledus dīķī lēnītiņām kūst,
Tu skaties pasaulē, kur lido putnu bari,
Un Dievu lūdz, lai siltums nepietrūkst.
Tu atvadies no kādām ilūzijām
Un redzi – zvaigžņu krelles ceļā trūkst,
Tur sapņos kuģi šūpojas, ko meklē,
Bet tu, kā parasti,
Par bērniem Dievu lūdz.
KAIVA KRŪZE
Beidzot klāt!
Izspraucies spožs saules stariņš,
Aplaimots nu putnu bariņš.
Sasildītie zemes pleķi
Nomainīti krāšņiem deķiem.
Tulpītes no zemes spraucas,
Pretī saulītei tās traucas,
Narcises ar aci miedz,
Dvēselītei prieku sniedz.
Pavasaris galvu klana,
Nu to beidzot visi mana.
Pavasara smaržu jūt,
Gribas viņa daļai būt.
INĀRA DRUVA
Es dziedāšu
Es dziedāšu, kad raudāt sagribēsies,
Jo tikai dziesmā katra sāpe dzīst.
Es dziedāšu, jo kur tu cilvēks dēsies,
Kad smags un pelēks bēdu lietus līst.
Es dziedāšu un lietu izkliedēšu,
Un neatļaušu sevi samērcēt.
Kā lietussargu dziesmu pāri plešu,
To tikai dziesmai spītīgai būs spēt.
Es viena dziedāšu kaut tumšā naktī,
Kaut arī bēdu negaiss nerimsies.
Nāks prieka mirkļi, pat ja arī zagti,
Kas atkal spēcīgi pie dzīves sies.
VITA DŪRA
***
Cilvēcei mazliet trūkst mīlestības.
Es šodien atļaušos būt skumjš,
Lai arī uz Marsa neesmu svešs
Un nebūt neesmu dumjš.
Kā izbērtus zirņus
Sapņu drupačas lasu;
Kā vectēvs, uz mūrīša sēžot,
Pliko pakausi kasu.
Cilvēcei mazliet trūkst drosmes,
Nav tā tik glīša
kā apakšveļa no «Rosmes».
Uz šīs notes
Es velku lielās dzīves lozes.
Man mazliet trūkst mīlestības
Patiesas. Paties!
Lai gan uz zemes šīs
Es neesmu svešs.
Man apkārt šalc vilšanās mežs.
SANDRA CĪRULE
***
Gaismai pavisam cita garša
Baudu pilniem vaigiem
Un vēja glazūra šī brīnumgardā
Un putnu treļļu rozīnes
Uz pavasara tortes
Gaismai pavisam cita garša
Negaidīta necerēti spoža
Spēcinoši asa
Kā piecu piparu maisījums
Gaismai cita pārsteidzoša garša
Jau tikko acis atverot
Laikam dzīvosim
Uz gaismas spēcinošā viļņa
Šovasar
***
Apģērbts zaļi pelēkā,
Nāk pavasaris pretī.
Pāri peļķēm palēkā
Un it nemaz nav netīrs.
Dod roku, iesim pastaigā
Pa dīgstošajām nātrēm –
Lai putni dīki paklaigā
Par neesošām sāpēm.
Kad atnāk vakars mierinošs,
Viss palsā miglā kūpot,
Līdz jaunam rītam atvados
Un sajūtos kā pūpols.
Ne apaļš un ne kantains,
Tik burvīgs peļķu spoguļos,
Kā tikko dzimis kaķēns rankains
Ar tevi kopā modīšos.
GATIS ZOTOVS
Vēl saulīte ar zobiem
Trūcīgi ģērbta agrā pavasarī
Pie kioska malkoji tēju – Tev
Manas tautas tērpā ietinies pionieris
taurē sonāti dzīvotpriekam
Iesnu laikā Zvaigznīte degunā
Es nejūtu tavu smaržu
Vēl
Saulīte esot ar zobiem
Līdz pirmajiem negaisa dārdiem
Zālei jūtīgi nervu gali
Uz asfalta rasa un mašīneļļa
Zālei jūtīgi nervu gali
Smaidīga dāma laika ziņās
Šonakt solīja nelielu karu
Jau tāds pustukšs
mūsu skābekļa balons
Tev basas kājas –
Starp mums bezvīzu režīms
Aizlido taureņi rūtainiem spārniem
Uz astotā vagona mugurpusi
Tur caur apaļu stikliņu varot
Saskatīt īstu mieru
Nav jēgas modināt tevi
Ja neiemiegu
Tikai guļot
Var nosapņot tuksnesī sniegu
Garākā haika
Smilšu kalendāram ir
Ilustratīva nozīme
Ciparnīca nav aplis
Ir lode
Karš beidzas
nedaudz pirms miera
Pa vidu atbalss
un vasarā ilgas pēc sniega
DAGNIJA GASŪNA
***
Es laikam reiz
jau biju paradīzē
un varbūt kādreiz
atkal būšu tur,
bet pagaidām
ar smagiem māliem
pie sevis cieši
mīļā zeme tur.
Es gan jau kādreiz
izgaisīšu saules rietā,
un manās pēdās
zaļa zāle dīgs,
bet pagaidām
ar pirmo strazdu dziesmām
sveic mani spoža
rīta saule debesīs.
***
Reizēm sēžu
Pasaules malā
zeltītā gaismā zem
miljoniem zvaigžņu un
Visuma mūzikā klausos, –
Noslēpumu saprast mācos.
***
Zibens šautra
tik mirkli īsu
pāršķeļ padebesi
uz pusēm –
klusē, klusē,
klusē, klusē…
Noskaiti lūgšanu,
pārmet krustu,
saklausi vaidu,
saklausi čukstu,
zvaigžņu šalkās
paša sirds pukstu –
kļūt par gaismu
kaut mirkli īsu!
***
Es šonakt
spēlējos ar vēju
un lietus
lāsēm sanošām,
kā zvārguļi tās
manā plaukstā
birst pērļu
virknēm skanošām.
Es šonakt
pasveicinu dzērves,
kas ilgu ceļu
mājup nāk,
ar tālu zemju
spārnu vēdām
tās jaunu
pavasari sāk.
AINA MEDNE
***
Atkal Lieldienu rīts,
Stabulīt, – biji sīkupe,
Cilvēks tevi
Pataisīja par grāvi.
Rāvas gana,
Un krasti itin stāvi,
Bet man sirdī tā upīte palo
Un Lieldienu gaismu skalo.
Ūdens smaržo
Pēc pavasara kā senāk,
Tikai bērni
Vairs mutes mazgāt
Šurp nenāk…
Atkal Lieldienas rīts…
***
Palmas
Mūžīgi mūžos zaļas.
Lauri
tik mīļi, cik vien var būt.
Sirds,
kura kļuvusi spoži skaļa,
Tomēr
pūpolus, pūpolus jūt.
Priekšā –
Klusās nedēļas siets,
Neapiet.
INTA BALTGALVE
Tīkls
Tīkla pērlītēs tava seja
Ilgi vizuļoja un lējās.
Arvien vairāk nu mākoņu, putnu,
Arvien vairāk – gaismas un klusuma.
Piemājas dārziņš jeb vecpilsētas idille
Kur dzērāji slapstās gar sētmalēm,
Es sēžu zem vārnām, kas zarus lauž.
Starp sauli un dīgstošām dillītēm
Kāds kukainis mēģina mani grauzt.
Vēl pāris sievu sauc baznīcas zvans,
Nedēļu klusējis, svētdienā ieskandināts,
Pār nomali ceļas svinīga, klusa
Balss, kas draugus ir zaudējusi.
Vēl dzirdu, kā upmalā suņi rej
Un, pēkšņi uzplūstot, ūdens šļakst.
Zivis pienāk pie krasta un projām skrej,
Kad sieva liek ūdenī laipu platu.
No saules kā milzīgas medus bļodas
Uz plakstiem man līst un lipina ciet
Salds nogurums. Negribas kustēties.
No nekā nedarīšanas atpūsties.
Nepieskāriens
Kad mēs klusējam, klusuma nav,
Runā gaismas un lietas, un stāvs.
Katrā kustībā atminams stāsts,
Nepieskāriens arī ir glāsts.
