Bērnība – spēka avots visam mūžam
Bauskas literātu apvienības «Akmeņi zied» literāro lappusi šoreiz esam atvēruši bērnībai. To ievada novadnieka Viļa Plūdoņa, izcila bērnu dzejnieka, rindas. Mūsu autoru atšķirīgos rokrakstus vieno nenoliedzama intonācija – bezgalīgs mīļums un maigums, gan atceroties tālās bērnības dienas, gan rotaļīgi spēlējoties ar dzejas tēliem.
Klāt 1. jūnijs, Starptautiskā bērnu aizsardzības diena. Cilvēka neizsīkstoša spēka avots ir mātes, ģimenes un Dzimtenes svētība, ar ko varam justies drošībā un pasargāti. Vai mūsu laikā tās visiem ir gana? Vai spējam iedomāties, cik daudz klusu un rūpju pilnu lūgšanu veltītas bērniem svešumā un vientuļajiem bērniem tepat Latvijā? Lūgsim, kamēr vien ir, par ko lūgt, un sargāsim, kamēr vien ir, ko sargāt. Lūgsim un sargāsim!
VILIS PLŪDONS
Aiju dziesmiņa
Šūpoju, aijāju
Manu mīļu bērniņu,
Manu mīļu bērniņu,
Manu meitenīti.
Čuči, guli, bērniņi,
Maigo miedziņu,
Salieci rociņas,
Nespārdi kājiņas:
Atbrauks Laimiņa
Ar zelta laiviņu,
Aizvedīs bērniņu
Uz sapņu saliņu.
LILIANA SKUDRA
Vakarlūgšana
Naktsgarās sarunās ar Dievu
Es lūdzu aizstāvību
Mīļajiem un tuviem,
Kam svešās zemēs jānes
Rūpju nasta.
Es lūdzos – nedzen laivu prom
No dzimtā krasta.
Lai paliek
Svešā laime neatrasta.
Es lūdzu aizsardzību
Sev un vecam sunim,
Lai nenoskauž kāds kumosu,
Ko dalām.
Savs ceļš starp ozoliem un kļavām
Mums lepni jānoiet līdz galam.
Un mazbērniem, Dievs,
Māci sātu –
Ne visi vizuļi ir zelts.
Dod sirdi jūtīgu un prātu,
Lai gods ir atkal tikums,
Gaismā celts.
***
Pieneņpūkas
Kad raisoties
No zemes tvēriena,
No turēt spēka,
Ar vieglu pūsmu
Augšup kāpsim,
Kur saule gaismu
Sludina un mieru,
Mēs sadegsim,
Mēs pārtapsim
Par gaistošām un
Trauslām ēnām.
Par atmiņām.
Par nebūtību,
Par nebeidzamu
MĪLESTĪBU.
DAGNIJA GASŪNA
Atmiņu pļavās
Mūsas palienas pļavās
mana bērnība skraida
īsā bruncītī, basām kājām,
sauli un vējiem matos.
Putni un puķes,
tie – labākie draugi,
un koka šūpoles vecas
mani joprojām tur gaida.
Vasaras naktīs sanošas
smilgas tur klanās,
mani sapņu zirgi
aizvien turpat vēl ganās.
un meldros ūdensrozes
ceļu rāda kā zvaigznes,
gadiem un laikam pāri
atkal bērnībā aiznes.
***
Tu atkal atnāci sapnī,
stāstīji blēņas un jokus,
spožs mēness šūpojās taktī,
rādīdams rēgus un spokus,
kaut kur vijole skanēja –
tālu, tālu no gadsimtiem seniem,
balts eņģelis, mīļi pieglaudies,
atpūtās tev uz pleciem…
AINA MEDNE
***
Esmu tik tālu,
Ka vāti lāpu ar drāti,
Tikai, kad iedur,
Uzsmaidu adatai.
Bet man līdzās,
Rasā mirkušā zālē,
Spēlējas nepateikts paldies
Māmiņai.
GINA VIEGLIŅA-VALLIETE
Nogurušās rokas
Māt, kāds lielu laimi atkal vēl,
Kā saka: it nekā nav žēl,
Lai bērniem laime!
Dzīvē labi sokas!
Bet kāpēc trīcēt sāk tev rokas?
Vai maz, vai pārāk maz ir dots?
Vai tas ir liktenis? Vai sods?
Ka bērni aizbrauc,
Bērzi zemu lokās,
Māt,
Neslēp savas nogurušās rokas?
Kāds šodien atkal tavas durvis ver,
Tev, vēlot veselību, cilvēks atkal cer –
Lai tev un bērniem laime!
Dievs, lai klāt!
Ai, turi laimi rokās, mīļā māt!
MĀRĪTE ČORNAJA
Lūgums
Kā bērniņam actiņas veras,
viņš pie mātes krūts tveras,
visas dzīves drošākā balsta.
Un tad dienas kā krelles
virtenē krājas,
raibas, baltas un drūmas.
Tikko cilvēkbērnā
dvēsele mostas,
tā manta un vara to posta.
Kādam, kam gribas izrauties,
aizlidot, pacelties augstāk
pār dūksti, tiek apgriezti
visi iedomu spārni…
Es lūdzu
Dievam un liktenim
par bērniem saviem, viņu godu,
lai ar dvēseli baltu un tīru
mūža nogalē viņi
savus bērnus uzlūkotu.
Ābele
Mazs ābeles stādiņš
Uz sauli tiecas.
Stājas pretī vējiem,
Kas uz viņu triecas.
Un skaties: ābele
balta kā līgava
baltu ziedu kupenā slīgst.
Siltam pavasara vējam
kā mīļotam rokās līgst.
Vēl vasara nav pusē,
Bet viņā jau dzīvība pulsē.
Zaļais ābolēns kā bērns
Nedrošām rokām
Mātes priekšautā tveras
Un lielām acīm apkārt veras.
Kad pirmās rudens salnas
Asāk sāk kost,
Ābele no priekšauta
Ābolus krata nost,
Lai dodas pasaulē plašā
Un dzīvības spēku
Tālāk nes.
INĀRA DRUVA
Kaķis maisā
Sēdi, dēdi, vecotēti,
Kaķis maisā maksā lēti.
Mēs to tirgū nopirkām
Un uz mājām atnesām.
Taisām vaļā – iekšā velns,
Baltu vilnu – nevis melns.
Galu galā – āzis tas,
Kas no maisa izveļas.
Pilnīgs bē un pilnīgs mē,
Kas nu apkārt steberē.
AIJA ČEPULE
Mazulīšiem
Tā lielā diena tuvojas,
Kad gaisā saule šūpojas.
Mazie cāļi čiepstēt sāk,
Klukstes aizstāvēties māk.
«Ko-ko-ko!»
Teic gaiļiem viņas:
«Būs mums kopā vakariņas.»
VITA DŪRA
Maijā
Man maijā patīk uguni kurt
Un dzejas mēlē sauli burt.
Kaķis tad saka – murr!
Ko, saulīt, naktī krāsniņu kur?
Kurr… varde klusi ķērc,
Bet tas ir mēness,
kurš pēc saules brēc.
Un es nezinu, kur akmeni mest…
Vai cita dārzā vietas būs gana?
Man šodien aitas jāpagana.
Saule kļūst bālgana.
Rūsa top zila.
Kaķi murrā, pulkstenis stājas.
Varde piecēlās kājās,
Un tomēr – negāja mājās!
IVARS KĀRKLIŅŠ
***
Kaimiņu sunītis Punītis
tādu stāvu, bet mazu pierīti
saldi dus krāsns ierītē.
Punītim – kaimiņu sunītim –
grezna, bet jocīga siksniņa,
zem kakla tā, šleipītē savilkta,
izveido mazu iksiņu.
Punītim astes gals strupulīts
kā katram mazam sunītim,
tikai tam pierītē izcilnis –
tāpēc to sauc par Punīti.
INTA BALTGALVE
It kā
Nedēļa bezgala gara.
Daudz kas notiek. Es mainos.
Pārāk strauji pavīd un zūd
Veseli cēlieni, ainas.
Ļoti samulsusi, es skatos
Uz to sievieti, kura te bija,
It kā zināma, it kā ne,
It kā praviete, it kā mele.
Nevasarīga vasara
Nevasarīgi vasara ir sākusies.
Bail dienas skaitīt –
Maz ir nākamo,
Kas solās piepildītas būt,
Kas bagātinās,
Par tevi es
Un tu par mani zināsi
Ko nozīmīgu,
Vai arī plūdīs laiks,
Kā iepriekš gadiem plūdis,
Un tikai deldēs mūs,
Ne rūdīs?
ANDRIS LUDVIGS
***
Krīt visuma zvaigzne
es saku jā
Dārd pērkona lietus
es saku jā
Tu parādies sen neredzēts
es saku jā
Aurojošs vējš
atnes klusinātus smieklus
es saku jā
Dzērve purvā brien
māj ar augsti paceltu spārnu
es saku tai jā
Mana sirds nemierā pukst
es turpinu jā
Dzērve pacēlās spārnos
Izdvesa spalgo krū-krū
Projām bija
Bet man nepalika
Ne – kā
Tikai viens vienīgs
Jā!
VALIJA REINICĀNE
Kāda būs rītdiena?
Balto ziedu kupenās
Koki cerības sēkliņas
Rītdienai nes.
Manos slepenajos dārzos
Tik daudz ir iecerēts:
Gan maizes zelta druvas,
Kur saulei rotaļāties,
Gan mīlestības prieki
Bērniem,
Gan zilas, zilas debesis.
Un pēkšņi sals –
Ar saviem asiem zobiem.
Tad negants vējš un lietus
Baltos ziedus plēš
Un zari lūst no
Aptrakušā vēja.
Un slepenajos dārzos
Sāk šaubas iezagties.
Vai rītdiena būs laba?
Cik trausla, trausla
Rītdiena!
Bet mostas rīts un prieks.
Dārzi
Varavīksnes krāsās
Zied
Un Dārznieks baltā
Smaida
rītdienas cerības
Sargs!
RUTA KEIŠA
***
Ja visus baltos zibeņus
savaldīs ievājs,
ja kapos vēl brīdi
paklusēs lakstīgala,
ja spārnos kāds pacels
nosalušos putnus…
varbūt, varbūt,
ka izturēsim
arī šos ceriņu krustus.
