Dzejas balsis un atbalsis
Dzejas dienu 49. rudenī literātu apvienības dalībnieku dzeja, tāpat kā tālajos sešdesmitajos, uzrunā lasītājus individuāli atšķirīgā intonācijā. Ja vien mēs pajautātu par izjūtām un pārdomām katram, kas kaut reizi publicējis kādu dzejoli šī laikraksta lappusēs, droši vien atbildes būtu visdažādākās. Tomēr uzdrošināmies apgalvot, ka atklātos viena – kopīga vērtība: vietējais laikraksts ir bijis pirmais ļoti nopietnais solis uz publicitāti.
Rakstošie un rakstītgribošie «Bauskas Dzīves» redakcijā allaž saņēmuši iedrošinošu vērtējumu un svētību tālākam darbam vai nu dzejā, vai žurnālistikā. Arī šodien redakcijas durvis ir atvērtas visiem, kas jautā sev un pasaulei un meklē atbildes ar dzejas balsi… Tāpēc vēlējums nākamajiem gadiem, lai katra balss atrod, saglabā un nepieviļ savu vienīgo, īsto atbalsi – Dzejas Lasītāju. Paldies tiem, kas uzticīgi un ar nezūdošu interesi atver mūsu laikraksta literāro lappusi.
VILIS PLŪDONS
Dzērvēm aizejot
Kokles, klau, gaisā skan
Sērīgiem akordiem:
Mirdzot tur aizvijas
Dzērves uz dienvidiem.
Ilgi es noraugos
Zilzaļā tālumā,
Kamēr iz acīm man
Dzērves zūd pamalā.
Sirdij tik žēli top,
Vientuļai paliekot.
Ak, kā tā vēlētos
Dzērvēm līdz aizlidot!
Rudens saule un rudens puķe
Vēl saule mākoņkupenā
Caur plaisu pamet bālu seju;
Vēl reta puķe ceļmalā
Man’ mīļi sveic, kad garām eju.
Ai, rudens saule bālganā,
Cik silti tu vēl glāstīt vari!
Ai, rudens puķe pēdējā,
Cik skumju tu man sirdi dari!
IVARS KĀRKLIŅŠ
Māte
Veltīts Dārtai, Raiņa mātei,
dzimušai Bārbeles pagasta «Griķmalējos»
Stāv durvīs Māte.
Dēls tālu jau sen.
Stāv Māte un lūdz:
Ak, Visaugstākais, dzirdi!
Stāv durvīs Māte, viņai bail.
Dēls tautas sāpēs tā grimis,
ka debesis neredz vairs.
Tik saule kā bumba krīt zemē –
Un Mātei ir apstājies Laiks.
INĀRA ZEILE
***
Es paņemu sīpolu saujā,
brūna un čaukstoša kārta
klusi nokrīt pie kājām.
Mani pirksti atplēš
baltu un sulīgu kārtu.
Asaras kopā ar sulu
iztek caur pirkstiem
un kā dusmīgs bišu spiets
ietriecas tieši man krūtīs.
Es stāvu un nevaru saprast,
kāpēc man tik ļoti sāp?…
***
Ar aveņu skūpstu uz lūpām
vakars paņem dienu klēpī
un ietin to apmetnī palsā.
Diena ir galā.
Vēl tikai nakts tai piesprauž
zvaigznes pie krūtīm
un mēnesim noliek pie kājām.
Rīt būs cita,
pavisam cita diena.
GINA VIEGLIŅA-VALLIETE
***
Tā tumši mākoņainā diena –
Kā ielāps rudens sākumā,
Vien asteres tik daudzkrāsainas,
Ka tumši mākoņaino dienu
No jauna gaismā maigi ceļ
Un atmiņas kā krelles ver,
Jo tumši mākoņainā diena
Ir ielāps kādai dvēselei.
INTA BALTGALVE
***
Nu jau dziļāk zem vēsas ādas
dziļāk noslēpies vasaras guvums
silām tāpēc ka ziedēja liepas
un mēs saulei dzīvojām tuvāk
neatsaucami vasaras putni
liepu ziedi sen aizslaucīti
nu mums jāceļ uz sniega būs viss
ko mums dāvinās janvāra rīti
es te neteikšu vārdus kas spēku
nomāc satrauktu sirdi dara
dodi Dievs lai mēs nepazaudētu
cits citu līdz pavasarim
***
Var būt ka noderēs i apkārtceļš
pirms atgriešanās
kur tu mani sauksi
pa durvīm kādas bija bērnībā
starp pasaulēm
un laiku nesajauktu
sen zāli nopostījis
jaunu laiku klājums
zem tā mans bērna ceļš
un brīdinājums
tu nāksi atpakaļ
pa vietām kur reiz gāji
un redzēsi ko esi sabojājis
Aiga Ludviga
***
Ak Latvija
nesamīļoto cilvēku zeme
glāsts, maigums un labsvārds
azotē jāmeklē
dziļāk kā eiro.
Sirds gaidās nonīkst
pasniegtā plaukstā sataustot
tukšuma čaulu
vārdu sudrabā
zelta intīmklusēšana
izgaist kā dūms
Nesamīļotās zemes
bērni pasaules lielceļos
laimi meklē un skumst
dolāri, eiro un rubļi
kabatās čum un gruzd
… tik sirds vēl arvien
neatrod mājas azotē.
SARMĪTE GAUSIŅA-ELSKNE
Vasara
Vasara, tavs vārds ir dzeltens.
Tev dzelteni saules ziedi,
Tev dzeltena saules sirds.
Tu – pieneņu pļava maijā,
Saules paisums silts.
Zelta pienenes, prīmulas, tulpes –
Prieka piestrāvots gaiss.
Tevī mīt gaviļu smiekli,
Tevī pat skumjas gaišas kļūst.
Kad rudens pieskaras lapām,
Man negribas tevi pazaudēt.
Tev pieder saules vārdi.
Salauz šo rudens tumsu
Saulpuķu dzeltenām rokām!
MĀRĪTE ČORNAJA
***
Drīz rudens sārtu
lapu uguni kurs.
Ragana naktī atkal
kādu burs…
Pieburs pie sevis,
pie debesīm naktī,
ko zvaigzne klās.
Pieburs pie tevis
un nelaidīs vaļā,
no tāluma mās…
AINA MEDNE
Rīta brīnums
Šorīt atradu pieneņpūku.
Pie tās
Arī turos.
Un eju šo pasauli
atkal apgūt.
Tai pūkai
sveces liesmiņas gars
un marmora svars.
Dievs savu dara.
***
Neskatieties durvīs manās,
Pļavu ielā dzīve ganās –
uzsmird alkohols un dūmi,
bomži dzīvojas pa krūmiem.
Govi neredz vairs nevienu,
Sievas aizsaulē slauc pienu,
Toties suņi rāda klasi,
Skrej un rej, un zāli masē.
Ko tu, garāmgājēj, gaidi?
Smilgas glāstu, pļavas smaidu.
INĀRA DRUVA
Vēl aizvien
Vēl mana dvēsele dzied,
Tauriņu rotaļās iet,
Gājputniem līdzi grib skriet,
Palidot mazuliet.
Vēl mana dvēsele skan,
Reizēm kā baznīcas zvans,
Reizēm kā mirāžas māns,
Stabulē reizēm kā gans.
Vēl mana dvēsele zied,
Tevi kad sagaidīt iet,
Tad mēs, kad saulīte riet,
Saziedam vienuviet.
VALIJA REINICĀNE
Dzīves skrējienā
Mīlestības dārzi zied
Savā krāšņumā
Dvēsele mana
To nepamana
Ikdiena savā skrējienā
Rūpēm steidzas līdz
Debesis dvēselei
Garām slīd
Dzīves skrējiens ir galā
Nobirušas ziedlapiņas
Par krāšņo ziedoni
Vēl dzied
Kļūt viedākai
Dvēsele liek.
KAIVA KRŪZE
Rudens vētra
Rudens bargiem vējiem nāca,
Zelta lapas kopā vāca,
Lietutiņš pār zemi lija,
Tumsa apkārt rokas vija.
Šogad rudentiņš tik bargs
Tā kā ļaužu likumsargs.
Plosās vētras, uguns dziest,
Ko gan mums par viņu spriest?
Sēžu es pie sveces liesmas,
Klausīdamās vēja dziesmās,
Lietus lāses bungas sit,
Lēnām nakts pret rītu rit.
ALBERTS LOČMELIS
***
Šai naktī lasu Ezeriņu,
Un dzīve mutuļo ar viņu,
Es kļūstu strauts, gan kluss, gan
skaļš,
Un kļūstu bērzs, balts, dzīveszaļš.
Ar vējiem paspēlējis šahu,
Es sveicu tālu kalnu taku,
Kur baudu zelta piesauli,
Un nežēlīgo pasauli.
Lūst zari, gadi dziest, bet vārdi
Jau atkal stāv kā burvju vārti.
Tos atveriet – un izmisums
Būs mazāks naktīs arī jums.
DAGNIJA GASŪNA
***
Uz mūžības kāpnēm
gaisīgi mirkļi rotaļājas
kā nerātni zēni, –
kūleņus met un lēkā
uz vienas kājas,
reizēm skumst, reizēm
atrod sev jaunas mājas,
reizēm joņo kā vējš,
līdz atkal domīgi stājas
un krītošās rudens lapās
savas esības jēgu meklē.
***
Lietus nomazgātas,
tīras un priecīgas domas
kravā ceļasomas
un nu tikai prom –
aplidos puspasaules,
tad atpakaļ savējā vasarā
pie saules, pie saules,
pie saules…
RUTA KEIŠA
***
Iegriežas plecā
Rīta un vakara nēši.
Jānotur!
Bet izšļakstās dienas
Pa lāsītei vien,
tepat, kaut kur…
Vēja bērni
aizskrien pa zāli,
Nožūst rasa.
Neviens neko no tā,
ko tev devuši,
neatprasa…
***
Bērzu svečturi, gaismas pilni,
Naktis siltumā sprēgā.
Vēl kādu vasaras darbu
Varēs padarīt vēlāk.
Zemei tak nezāļu dullums
Kādreiz pāries,
Un dzērvju kāsis virs galvas,
Būs bijis vien mājiens…
