RŪDOLFS SAULĀJS. LAPAS KRĪT.
RŪDOLFS SAULĀJS
LAPAS KRĪT
Rudens.
Lapas krīt.
Vējš ceļ tās tālē,
Nes putniem līdz.
Un lapu karuselī
Kaut kas skumjš.
Un lai cik gaišas atmiņas
Nāk līdz no vasaras,
Tās trīsas dvēselē
Ne apsauļot,
Ne projām dzīt.
Nekas vairs
Nepalīdz.
Mans baltais mūžs
Pār gadu kāpnēm kāpj
Un meklē tālumā vēl pavasari.
Aiz ziemas kupenām,
Aiz sabirušas sarmas
Ir jābūt dzīvībai
Un pirmam kosas asnam,
Un viss top brīnumains
Un skaists –
Ka sāp.
…Tā ir sirds.
Bet prāts man smaidot saka:
– Viss plūst, viss plūst,
Pret straumi netecēs
Vairs bijušais.
Viss, – cik labi bijis
Un kā būs,
Ir vienīgais,
Neatkārtojamais
Mūžs,
Kas vienmēr palo, zaļo,
Augļus nes
Un lūst.
LILIANA SKUDRA
AR SMĪNU
Augustā būtu jāuzzied
Augustīnēm…
Augustā ar vēlīniem ziediem
Liec pilnas vāzes vai tīnes.
Augustā mēness gaismu
Lej glāzēs
Kā pīlādžu vīnu.
Augusts – asteru laiks!
Skat – esmu greizsirdīga…
Lilija nemēdz būt augusta puķe.
Citam – vecava,
Citam – skuķe,
Bez izbrīna…
Un bez smīna…
PAR DAUDZ
Kad saules ticis par daudz, –
Neiestāstīsi zālei – zaļo un audz;
Kad lietus bez mitas smilā, –
Grūti pat putnam spārnus cilāt.
Nāk sadrūmis vakars
Un apmācas vaigs,
Un šķendēties gribas, –
Tāds sajucis laiks.
INTA BALTGALVE
SARUNA
nav citādāk ir tā kā ir
kas bagāts tam bagāta sirds
tas var atļaut ka apzog to bieži
skopāks nekļūst un atgriežas
viegli
citā izskatā izkrāptais mājās
bagāts gāja Dievam pie rokas
un par puķēm tie sarunājās
VISI GRIB
citādākas beigas būtu pa prātam
nezin vai laiks tās ļaus
visi dabū kas nāk par labu visiem
bez skaudības ārpus ļauna
vecas lietas jaunos pirkstos
atdzīvojas
skrien karuseļu zirdziņi skan
leļļu smiekli
kurš no mums zirdziņš kurš
smejas
izšķir kapeikas uzmetiens
viegli
un nekas nav ar cirvi izkapti
asiem ieročiem cērtams
laimīgi visi grib būt
un visi cer dabūt svētību
AINA MEDNE
ŠAJĀ LAIKĀ
Debesmalā
Mākoņlaivas braukā,
Atliek zīlēt:
Nelīs… līs…
Stārķu saime
Iebridusi kāpostlaukā,
Skatās… Meklē…
Gan jau atradīs!
Darba bite
Pieplakusi medustraukam.
Dadža zieds
Vēl raugās debesīs.
PIRMS ALGAS DIENAS
Par mežu –
Ne vārda,
Tur ērces ārdās,
Un visi ceļi ir ciet.
Bet pašai
Maciņā
Nabadzība
Brūniem santīmiem zied.
O! Pieder!
Man vēl
Joprojām pieder
Aveņsārts saules riets…
ZANDA STRAZDIŅA
* * *
No galvas izmetu
liekas domas
un mēģinu neko nedarīt…
izsāpētā diena
pieklauvēja,
parunāja
un aizgāja.
Redzi,
nenotika nekādi brīnumi!
GUNĀRS BOGDANOVS
***
no akas, no biķera dzersim
dzīves rūgtumu saldo
un, piemānot rītausmu,
aiziesim maldos,
aiziesim, lai atgrieztos,
kad ar mums viss,
pasaulei nemanot,
būs noticis.
* * *
ko gadus! – kaut dienu
atgriezt atpakaļ
un nodzīvot savādāk –
ar gaismu sirdī
un patiesāk…
* * *
tu – manu nelāgo sapņu
laimīgās beigas.
GUNĀRS BOGDANOVS
* * *
mēs – divas pilsētas, divi kalni –
viens pret otru
un saskaņai
cauri
ar diviem pērkoniem,
divām balsīm
viens otra vārdus malsim
un, ja mana dvēsele pažobelē,
vai tava būs tur,
vai varbūt viņa
tur nepietur?
un, ja rītdiena šodienu
no dzīves izdzēsīs,
vai kāpsi tu
ar mani debesīs?
kad beigsies karš
un aizvainojums klusēs,
vai būsim vienā
debespusē?
DAGNIJA GASŪNA
ES IEŠU
Mana vasara aiziet,
mana trakā vasara,
caur asteru zvaigznēm
brien viņa.
Manai vasarai
skropstās vēl asaras
par tevi… par mani…
par viņu…
Nepratām kopīgi sadzīvot
mēs trīs un vasara – māsa,
viņa aiziet kā baskāje
meitene,
vien pēdās vīst zeltzaļā
krāsa.
Jau rudens aiz stūra
mums nākotni zīlē,
nolauzis puķi vāru
un tievu.
Es aiziešu prom
no tevis… no viņa…
Es iešu pie rudens
par sievu.
SANDRA CĪRULE
* * *
Rauj mani vērpetes,
Uz priekšu rauj
un neļauj atvadīties.
Uz manu kliedzienu
sauc pretī ūdensputna balss.
Nāc, purva princi, gļotās tērptais,
aļģu rotātais,
Nāc, gliemežvāku krellēm
Tevi vīšu.
Dod skūpstu man,
to sakramentu svēto,
kas mani atkal jaunai
dzīvei cels.
No purva putām celšos
kā dubļu Venēra.
Bet tagad trakulīgu pārskrējienu
virkne
rauj mani projām,
projām, projām…
LĪVIJA DZELME
ZIRNEKLIS
Rudens takas
Kad lapkritis sedz –
Atvasaru redz.
Zāles stiebrus
Zirneklis sien,
Ceļā tīklus auž…
Mūsu dienas
Vien mulsumu redz,
Ļaužu prātos
Neziņa brien,
Domas tīklos snauž…
Kas modinās?
NAKTS
Debesjums zils…
Mēness rags aiz loga, –
Šonakt vēl jauns,
Starp zvaigznēm
Lielos greizos ratus
Caur debess telpu velk…
Lēnām plūst laiks,
Ēnas klīst aiz žoga.
Domas kā klauns
No gadiem
Rāda senus skatus –
Caur mūža sirdi velk…
INĀRA DRUVA
SAPŅU APIŅI
Visu, ko man vajag,
Varu redzēt sapnī.
Apņem reizēm mani
Tas kā smaržīgs apinis.
Zelta tīklu sapin,
Noķer zelta zivi,
Manas vēlēšanās
Pilda tā viens – divi,
Uzceļ dižu pili,
Iestāda man silu,
Iedod krāšņu pūru,
Tālu ved pār jūru.
Brīnumi, ko vēlos,
Man pie kājām krīt,
Karalieni tēloju –
Caurā sile – rīt.
RUDENS
PIETUVOJieS MUMS
Zema saule, garas ēnas,
Dālijsauļu mirdzējums.
Naktis tumšas, aukstas, rēnas –
Rudens pietuvojies mums.
Neielaidīsim to sevī,
Aizsargvaļņus uzcelsim,
Ietērpsimies džinsos «Levi»,
Silti kājas apausim.
Dvēselītes ievīstīsim
Mīkstā vilnas lakatā,
Depresiju ārā dzīsim
Rudens dubļu šļakatās.
GATIS ZOTOVS
* * *
nāk virsū
no dienvidiem
rietumiem
ziemeļiem
austrumiem
palūdz
mūs aizmirst
agrākos laikus
tagad būs jauni
tie saka
būs citi
būs citi
SOLVITA LIEPA
* * *
Es neesmu sirdsapziņa,
pat negribu būt.
Es šķiežos ar naudu,
lai rīt kauktu aiz bada.
Pretrunas? Kādas tur pretrunas.
Es nevienam nerunāju pretī.
Slinkums bārstīt vārdus.
Vai patiesībai vispār ir jēga?
Es runāju par to patiesību, ko var tulkot
dažādi.
Jāiegādājas tulks, lai iztulko, bet pēc brīža
jau aizmirsies sākums.
Katru rītu mēs piedzimstam jaunā sākumā.
Sākumā, kuram nav gala pat vakarā.
Vakaros zem spilvena dzīvo
konfekšu rūķis.
PĀRDOMAS PAR STĀRĶIEM
Bērni un puķes aug zem svēteļu debesīm.
Un balts lietus līst no svēteļu debesīm.
Tad vārdi kļūst vientuļo svētnīca.
Un smaidi ir laimes apzīmējums.
Jā, laikam tas ir sapnis par bērnību.
Tagad katru rītu Tu pamosties, vairs nebūdams
bērns.
Tomēr Tu katru pavasari gaidi stārķus.
Tāpat kā es.
