Vasaras pilnbriedā, kad daba svin savu skaistumu ar ziedu bagātību un tā vien aicina, lai to apdzied vai izsaka dzejā, iznākusi mana jau trešā dzejoļu grāmata ar atbilstošu nosaukumu «Nosvinēt dzīvi». Tajā apkopoti mani dzejoļi, kas veltīti cilvēka skaistākajiem dzīves brīžiem: dzīves jubilejām, Latvijas svētkiem un citiem notikumiem gada ritējumā. Katra diena mums dota kā dāvana, tāpēc dzīvot to piepildot, izbaudot un svinot, kā ziedi svin savu ziedēšanu, kā daba izdzīvo savus gadalaikus – ir galvenā šīs grāmatas atziņa.
Esmu dzimusi Bārbelē, decembra dienā, kad sarma klāja kokus, tāpēc vecākiem bija šāda vārda izvēle.Taču ziema man nav mīļa. Tā īsti «atdzīvojos» tikai vasarā. Skaistā un klusā Bārbele ir bijusi mana dzīves vieta visu manu mūžu. Man patīk lauku dabas skaistums, ziedi un sakoptās sētas, kas mums, bārbeliešiem, ir kā nerakstīts likums. Mīļa man arī mūsu baznīca, kurā pildu grūto un atbildīgo draudzes priekšnieces amatu. Absolvēju Bārbeles un Vecumnieku skolu, vēlāk Latvijas Universitātes Pedagoģijas fakultāti un kristīgo skolu «Jaunatne ar misiju». Man ir jauka ģimene: vīrs Armīns un dēls Kristiāns. Laulībā aizvadīti jau divdesmit trīs gadi, jo mans vīrs ir mans uzticamākais draugs.
Dzeja ienāca manā dzīvē kā brīnums, kad 1989. gadā es piedzīvoju īpašu Dieva pieskārienu, kas izmainīja manu tālāko dzīvi. Kā Dieva dāvana radās spēja skaisti dziedāt un vēlēšanās izteikt dzejā mīlestību uz Dievu un Jēzu Kristu. Es sadzirdēju aicinājumu kalpot jauniešiem un bērniem, nesot kristīgo vēsti gan baznīcā, gan skolā, kur mācīju arī dzimto valodu un literatūru. Šajā darbā Skaistkalnē un Ozolainē aizritējuši divdesmit trīs gadi, bet šogad nācās atstāt Ozolaines skolu, jo tur vairs neesmu vajadzīga. Mans pirmais dzejolis šķita kā Dieva sūtīts. Tas publicēts arī laikrakstā «Bauskas Dzīve» ar nosaukumu «Kas tu esi?». Turpmākie dzejoļi rakstījās mīlestībā uz Radītāju. 2007. gadā izdotajā grāmatā «Skaņa pār Lielupi» apkopotas Zemgales dzejnieku vārsmas. Šim kopkrājumam, gan ar citu nosaukumu «Zemgales vācelīte», šogad apritēja desmit gadi. Arī tur publicēti daudzi mani dzejoļi.
2008. gadā iznāca ilgi lolotais un gaidītais personiskais dzejas krājums «Debesu rasa», kurā apkopota kristīga mīlestības dzeja Dievam un Jēzum. 2013. gadā publicēts krājums «Bites piezīmes», kurā apkopota dzeja – veltījums ziediem, ar domu, ka ar dabu, bet it īpaši ar ziediem, mūs uzrunā Radītājs. Dievs man piešķīris talantu gleznot, tāpēc šajā grāmatā redzamas arī manas gleznas.
Steigas pārņemtajā jauno tehnoloģiju gadsimtā dzeja šķiet lieka greznība. Tikai retumis kāds to lasa, taču itin bieži dzeju meklējam, kad jāsveic kāds jubilārs, vai gatavojamies svētkiem. Zinu no pieredzes, ka šāda dzeja allaž ir «deficīts». Tāpēc mana jaunākā grāmata «Nosvinēt dzīvi» ir veltījumu dzejoļu krājums, kurā apkopoti gadu gaitā tapušie dzejoļi, kas noderēs, kad sveicams kāds jubilārs vārda vai dzīves svētkos, kāzu jubilejā, Ziemassvētkos, Lieldienās vai vasaras saulgriežos. Tur atrodami arī mīlestības dzejoļi, tiem, kuriem Dievs dāvājis šo dārgo dāvanu – mīlēt un būt mīlētam.
Vēlēšanās
Cik ilgi vēlreiz man dzīvē
Atmirdzēs zeltsaules stari,
Es gribu pie savām puķēm,
Es gribu vasarā būt!
Cik gadu vēl manā dzīvē
Uzausīs saules rīti,
Es gribu sajust, kā liepas
Ar bitēm matos sauli svin!
Cik ilgi vēlreiz man dzīvē
Ausīs un norietēs saule,
Es gribu cilvēkus mīlēt,
Par Dieva pasauli brīnīties!
Cilvēks kā puķe
Cilvēks ir kā puķe.
Steidzas uzdīgt un plaukt
Pasaules raibajā pļavā
Starp miljoniem dzīvju –
Vienreizējs.
Cilvēks ir kā puķe.
Trausls asniņš uz gaismu
Savu galviņu ceļ.
Starp miljoniem dzīvju –
Sargājams.
Cilvēks – krāšņākā puķe
Jaunības plaukumā savā.
Steidzas priecēt un plaukt
Pretī dzīvei kā saulei
Mīlēdams.
Cilvēks ir kā puķe.
Steidzas ziedēt un augļus nest,
Bet nesaudzē vēji un salnas.
Kad vēja pūsma to skar,
Lēni novīst un zūd.
Nospēlēt vasaru
Es gribu tev nospēlēt vasaru –
Uz naktsvijoles noktirni saldu!
Lai tavas asaras paliek
Vien rasotai pļavai acīs!
Tev jasmīnu vainagā smaržu vītu,
Lai tā tevi laimīgu padarītu!
Es gribu tev nospēlēt vasaru –
Uz naktsvijolēm,
Uz liliju zvaniem,
Uz eņģeļtaurēm,
Un putni lai man līdzi dzied!
Tu – mana mūzika, mūzika, simfonija.
Mirkļi
Kā zemenes smilgās,
Kā pērles diegā
Es saveru mirkļus,
Salasu krāsainos oļus,
Bet tajos dažs dzintargrauds.
Mirkļi – tie svētie,
Kas garšo pēc medus,
Saldā liepziedu medus,
Pēc Jēzus dievgalda vīnā.
Mirkļi – tie siltie,
Kas garšo pēc maizes,
Pēc zemenēm saulē
Un nedaudz pēc miera.
Mirkļi – tie sūrie,
Kuriem asaru garša,
Dažiem vilšanās
Vērmeļu rūgtums klāt.
Man dārgi tie saldkairie
Ar jasmīnu smaržu saujā.
Mirtes un lilijas,
Naktsvijoles saulrietā tvan.
Kur likšu tos pelēkos –
Ikdienas bružātos oļus?
Tie visi – man bagātība.
Ceriņziedi
Ceriņziedos laimi nemeklē,
Ja atrast var to ābeļziedos
Un jasmīnziedu reibumā!
Bet kur vēl lilijziedu laime?
Un dažkārt tā vēl
Mārtiņrozēs dus.
Ceriņziedos laimi nemeklē!
Ar mīlestību viņa nāks,
Ar darba prieku celsies kājās
Un bērnu miegā ieaijās.
Un, visu labi paveikusi,
Nogurusi laime dus.
Ceriņziedos laimi nemeklē!
Kā gribētos, ka atnāk tā –
Ne smagi pelnīta,
Ar sviedru smaržu,
Lai nāk kā pārsteigums,
Kā brīnums baltos ceriņos!
Laimes miljonārs
Kā baznīcā satikt Dievu
Brist ziedošā pļavā
Baltās madaras plūkt
Un noreibt no vasaras smaržas –
Cik labi tā vienkārši būt!
No rīta mosties un redzēt,
Kā zilās debesīs augstu
Putni mākoņu krējumu kuļ.
Par mirkli Visaugstākam paldies!
Nav laimei vajadzīgs daudz.
Par velti tev uzaust saule no rīta,
Par saulrietu kredīts nav jāmaksā.
Kā dāvana rasa dus ziedos,
Rožu smarža glaužas kā zīds.
Īsta laime kā dāvana nāk.
Vai nopirkt var dzīvi un nāvi
Un krietnu, mīlošu sirdi?
Kāds miljons ir tavi mīļie!
Skaiti zvaigznes un laimes mirkļus
Un kļūsti šīs laimes miljonārs!
Dāvana
Es tev gribu dāvināt pļavu,
Kur smaržīgas puķes zied,
Un sārta mārīte steidzas,
Kur laimīgs cīrulis dzied!
Es tev gribu dāvināt pļavu,
Kur pīpenes baltas zied,
Kur, izklājot plīvuru baltu,
Miglā saule kā līgava brien!
Lai katram ir sava pļava,
Kur zeltītas pienenes zied,
Sapņu gaišzilie zvani liecas,
Prieka tauriņš uz pleca zied!
Lai katram ir sava pļava,
Kur nespēkā patverties iet,
Kur darbīga medus bite
Dziesmu par laimi dzied!
Mīl vai nemīl
«Mīl, nemīl, mīl?»
Es margrietiņai jautāju.
Ir mīlestība trausla
Tā kā zieds.
Tā uzzied krāšņi,
Bet tad ziedlapiņas birst,
Līdz pāri paliek «nemīl».
«Mīl, nemīl, mīl?»
Es laimei jautāju.
Mēdz tā būt īsa
Un gaistoša kā rasa rītā.
Ja laimi satiksi,
Tev līdzi bēdu ceļā ejot,
Tu esi viņas mīlulis.
«Mīl, nemīl, mīl?»
Es dzīvei jautāju.
Mēdz dzīve trausla būt,
Bet, ja tu vari sauli rītā sagaidīt,
Vēl dzīvību šo svinēt,
Tad vari teikt: «Es tevi mīlu, dzīve!»
Vai tas ir abpusēji?
Mirkļi, kas zied
Ir dzīvē mirkļi, kas zied.
Ir rūpes, ir steiga, ir ikdienas lāsts,
Bet tie zelta – brīnuma mirkļi
Kā dimanti ceļmalas oļu starpā –
Mirkļi, kas zied.
Kā mūžība atvērta
Zvaigžņu miljoni debesu kupolā.
Vai zini, kā smaržo debesu vīraks?
Bet Dievs taču zina.
Tad redzi un jūti – debesis zied.
Kā visa dzīve – tās acis,
Tava tikko dzimušā bērna acis
Un vārds, kurā viņš tevi nosauks reiz.
Bet varbūt man tikai likās,
Mirkļi zied, papardes zied.
Kāds rīts un saullēkts!
Ik smilgas galā sudrabs skan.
Tad stāsti man, nakts, baltā un īsā,
Puteņo balti, ziemas miers!
Varbūt man tikai likās,
Bet… Mirkļi zied.
Tomēr papardes zied.
Vasara
Pamosties rītā un redzēt,
Kā saule rasu ver krellēs,
Brist balto madaru pienā
Savu smago dvēseli nomazgāt.
Pamosties rītā un redzēt,
Kā brīvi, laimīgi putni
Cukurvati pie debesīm tur,
Un gribas tiem mūžam vasarā būt.
Pamosties rītā un sajust,
Kā jasmīns svin sauli,
Zemeņu smarža līdz sirdij kāpj –
Cik labi ar vasaru parunāt!
Nenokavē
Ak, nepaspēju, nokavēju…
Kad gadu vālos dienas krīt,
Nenokavē!
Šorīt rasā nāks rotāties saule.
Tad brīdi norimsties!
Sudrabmirgojums no mūžības
Kā apstādināts laiks.
Nenokavē!
Šovakar dārzā lilijas vērsies.
Tad brīdi paklusē!
Balts svinīgums
Kā apstādināts laiks.
Nenokavē!
Šonakt samta melnās debesīs
Pilnmēness ausīs.
Tad brīdi apstājies!
Kāds mirklis svētsvinīgs
Kā apstādināts laiks.
Nenokavē!
Šorīt dzīves ritmā ieskanēsies Dievs.
Tad brīdi klusē!
Mūžība un apstādināts laiks.
Pēdas
Vasara tevī atstāj pēdas
Kā pēdas liedaga smiltīs,
Kā kaķpēdiņas smaržīgā pļavā.
Un Pienceļa mūžības straumē
Skatos: pēdas, pēdas, pēdas.
Cilvēki tevī atstāj pēdas.
Viņu mīlošās rūpes par tevi
Un rētas, kas ilgi vēl sūrst.
Viņu smaidi, dziesmas un asaru kauss,
Bet plaukstu līnijās – pēdas, pēdas.
Dzīve tevī atstāj pēdas –
Kā atmiņu pērles lielceļa smiltīs,
Kā sāpju un rūpju rievas sejā.
Pār akmeņiem mēs visi ejam basi,
Bet debesīs – pēdas, pēdas, pēdas.
