Inta Baltgalve nāk no Bauskas novadam nozīmīgu kultūras darbinieku Birutas un Edvīna Hegenbartu ģimenes, kurā Intai šūpulis kārts 1950. gadā. Arī viņas brāļa Edvīna juniora vārds un darbība saistīta ar novada kultūras dzīvi Tautas teātrī. Pēc Bauskas 1. vidusskolas absolvēšanas Inta Latvijas Universitātē ieguvusi filologa diplomu un pedagoga darbā Bauskā nostrādājusi vairāk nekā trīsdesmit gadus. Kopš 1994. gada saistīta ar sociālo darbu.
Dzejoļus Inta Baltgalve sākusi rakstīt jau pamatskolā. Studiju laikā veidojās radoši kontakti un rosinošs gars valdīja biedru grupā, kur Inta Baltgalve bija kopā ar Feliksu Zvaigznonu, Daini Grīnvaldu, Andri Zeibotu u. c.
Intai ir sveša tukšvārdība un glaimošana. Sarunāties ar viņu ir gan viegli, gan grūti, jo viņai piemītošā adatainā atklātība allaž atgādina par godīguma un patiesuma vērtībām. Nē, ne skaļos vārdos, bet ar asa prāta un domas skaidrību. Tāpēc gan Intas Baltgalves personība, gan viņas dzeja dažam labam varētu likties diezgan neērta. Arī šodien un it īpaši – šodien! Lielākā daļa lappusei atvēlēto dzejoļu rakstīti 1988. gadā. Talantīga, tālredzīga jušana? Veidenbaumisks asums? Spēja «uzturēt debesis spēkā»? Jā, tas viss un arī vārdā nenosauktais veido to I. Baltgalves dzejas vērtību, kā dēļ gribam tajā ieklausīties.
Valsts svētki nav iedomājami bez labi padarīta darba izjūtas un vārda un domas brīvības. Lai mums pietiek pacietības un drosmes sargāt visas šīs vērtības, mūsu zemi un mūsu Latviju!
INTA BALTGALVE
1988
***
Pamostas doma un sakārto vārdus
Par odzi.
Cirtiens būs ass un nāvīgs.
Ja negribi postā iet,
Nestāvi ceļā, nestāvi!
Pamostas doma un sakārto vārdus
Par lodi.
Pamostas laiks un sakārto vārdus
Par asaru strūkliņu
No dzejnieka rokas.
***
Māsas un brāļi!
Varbūt esam nabagāki,
Nekā mums liekas!
Ja noliksim sāņus
Vārdus – eglīšu mantiņas,
Vārdus – sārņus
Un godīgi izskaitīsim,
Cik mums patiesībā ir spārnu,
Cik mums patiesībā ir graudu
Un uzticamas naudas,
Par ko nākotni pirkt,
Vai mums pa visiem kopā
Būs kaut viens Zelta zirgs?
***
O, saldi vilinošs ir tautā balstīts mūžs,
Kad sejā vējš uz laika maiņu pūš
Un simtiem labu domu lietussargu glābj,
Jo tu tām esi karognesējs, sargs.
Un lai ar nomirst nepiesaistīts vārds
Un laika akā nogrimst skanēdams
Kā vaļā sprucis spainis,
Tu sevi mierini – nāks brīdis, nāks.
Un tad tu pierakstīsi savu laiku,
Kā tikai tu viens vienīgais to vari…
O, ziedokļi, ko ziediem vijam!
Vai maigāks tāpēc cirtiens,
Ka starp ziediem plūst asinis?
Vai spēks?
Tas ir tas pats. Bet –
Vēja vēziens ir tik plats,
Un ej tam līdz – gan aicināts,
Gan tīši skurbināts.
***
O, zibens trāpījums
No piedugušām debesīm,
No pieelpotām
Nomākto un nogurušo elpas.
O, svētīts mirklis tīrā, tīrā gaisa,
Kas nāk ar vārdiem, dziļi tverošiem,
Un vējā neizkaisās.
O, daudzu saprašanās – acu,
Smaidu spēle, nu to pateikusi
Ugunsvārdiem zibensmēle.
Un ko tu darīsi –
Vai vilksi atpakaļ pa salmiņam,
Ko zibens izārdījis?
Lai viss, kā bijis, viss kā senāk,
Viss kā daudzreiz, vienmēr?
Vai tupēsi kā sīkmūdzis pie alas,
Ar izbiedētu mūli gaisu ošņājot,
Kad kājām vaļu dot?
O, gaišie prāti, piedodiet!
Kā mēslu vabolēm nu jābūt jums,
Kas sastrādā un aizvāc netīrumus.
Bet mēslu daudz un vaboļu – ne tik…
Un tāpēc šaubos es,
Vai zibens trāpījums
Un tīrais gaiss
Tik nebūs īslaicīgs?
***
Nav jācep maize,
Nav jāauž palags,
Nav jāiet uz kūti.
Bet nav arī salda noguruma,
Un mēlei nav tīras runas.
***
O, es nu neticu, ka tiesnesis
Zaga viens pats
Un Neviens viņu nepamācīja,
Un Neviens viņa roku nepieturēja,
Kamēr izbirst daļa, kas pienākas
Tam, kas zina un klusē,
Zina un piesūcas pilns
Kā blakts ar asinīm siltām
Neriskējot,
Jo veikli šķirbā nobēgs,
Kad iedegsies gaisma.
O, naivie, kas, vienu roku noķēruši,
Cerat, ka tā bija īstā un vienīgā!
Esmu pārliecināta, ka otra, kas
piena balta,
Kalpo vīram vai sievai cienītai.
***
Visās norisēs pie pieminekļiem,
Kurās varoņi tiek cildināti,
Kangars arī klāt.
Viņam nemaz nevajaga
pieminekli citu,
Kamēr brālis, brāļa nodots,
Kritīs.
***
Mans deguns, kas pret pavasara
Smaržām jutīgs,
Mans sirdspuksts – pārsitiens –
Kā suns pār irbi cēlis zodu,
Tūlīt tas notiks –
Lode
***
Runā ar brāli
Kad viņš kā durvis ir ciet
Runā ar brāli
Kad viņš atvēries
Runā ar brāli
Kad viņš ir vaļā
Un vaļīgs par daudz
Runā ar brāli
Viņš augs
***
Par tēvu skaidrs – tas ir Pērs Gints,
Brašs ērglis, nokritis no klints,
Par māti arī ziņa bija –
No zaļā meža zaļmauciņa.
Bet zēns – ar vienu klibu kāju,
Vai arī galvā klibs viņš bija?
Vai bērns, uz mūžu sarūgtināts
Un atstumts, nekad nesildījies
Pie tēva – kas tāds?
Mātes – vientiesīgas.
Tik viegli iegrāmatots – kroplis!
Vien vienā ainā viņa uznāciens.
Bet bērns ir galvenais.
Dēls. Pēram Gintam. Viens.
***
Es gribētu no sirds, no tīras,
Par valsti priecāties, par Vīriem.
Tīrs trauks top netīrs, kad no tā
Dzer valdnieks lūpām taukainām.
Uz krītpapīra lapām spožām
Ņirb mājokļi un tērpi koši,
Mirdz ordeņi un lepnas rotas,
Nu biznesmene ir – Laimdota.
Kas modināja – nu top trekns,
Kas nīcināja – integrēts.
Man veļu laikā samulsums –
Kas te vēl tālāk būs ar mums?
Vai vēlreiz dziesmas izglābt spēs
Un Dieva vārds? Vai izputēs
Kā putna kaka ūdenī
Valsts atkal kādā rudenī?
***
Simt mirkļu tam klāt netiku,
Kas manī mīt kā zivs
Tik tumši zilos ūdeņos,
Ka saulei nosalst pirksti.
Uz kaut kā jau tās uzķeras
Kā foreles – uz ēnām,
Bet, ja tās tūlīt neizvelk,
Vai nāks vārds, kas tik kvēli
Gan plēsa sirdi, mēli šķēla?
Ja ne šai mirklī, nebūs vēlāk
Ne tāda dzejoļa, ne joka,
Bet, ak! Tik nogurusi roka,
Un aiziet, paplikšķinot asti,
Uz dziļumu viss neparastais.
Vai celsies augšā? Nē, es zinu
Un sevi nemaz nemierinu.
***
Piediedz kaut miglas strēmelīti
Pie raudot izmirkušas ādas,
Nopūtas atbalss spogulīša svīdumā
Vēl dzīvību rāda…
Nekas nav lieks, kas noder,
Lai izlīdzinātu.
No mazām un nomierinātām lietām
Paši nomierināti.
***
Tu, mīļā jūra, kas te dusi,
No raudāšanas piekususi,
Uz manas plaukstas atspiedusies,
Es arī varu tikai klusi
Rīt drazas, tērces, strautus, upes
Un, tā kā slieka zemi tīra,
Caur sevi laist un tīrīt vilni.
Bet ir par mazu mūsu jauda,
Un izmirst košacainā rauda.
Un nez vai pietiks mums tās naudas,
Kas sirdsapziņas kalvē kalta.
***
Sakņojušies un atsakņojušies
dažādi dzimtas koki.
Pamestas mājas un lepnas pie jūras.
Putējuši un putināti
Pasaules dzirnavās.
Vai ir vēl lietas, kas stingri turas,
Stipri turētas, neatdotas,
Ko atņemt var tikai kopā ar roku?
Katrs lai vaicā sev pats!
Rudens pa lapām līdz zemei nokāpj.
Vēl katram ir laika atbildēt
Trim zvaigznēm.
Pirms snigs.
***
Trīs dzejoļus es uzrakstu,
Jo ir jau dienas trīs
No šitā gada ņemtas nost.
Es skatos debesīs.
Lūk, viena maza zvaigznīte
Tūlīt man kritīs plaukstā,
Un to es bērniem atdošu,
Lai nebaidās no Augstā.
