Mums katram ir citādāka bērnu dienu dārgumu krātuvīte. Ar brīnumiem, ar piedzīvojumiem, ar sapņiem. Un tajā ir arī kāds īpaši pasakains brīnums – Ziemsvētku vakars. Pirmā to iezvanīja allaž zaļā eglīte, godam un priekam saposta, tad kādas gruzdošas skujiņas smarža un sveču gaisma. Pat vecāku dzīves rūpes atkāpās kādā tumšākā kaktiņā un ļāva visiem baudīt prieku par svētvakaru. Dāvanas? Varbūt saldumu tūta ar reti pieejamiem kārumiem. Sirds dauzījās, jo tūlīt, tūlīt jārunā dzejolis, bet, vai, kā piemirsies pantiņš! Tad lielie nāca palīgā ar Ziemsvētku dziesmiņām. Māju piepildīja mammas ceptu pīrāgu smarža, sirsnība un mīlestība.
Varbūt tāpēc Dieva pasaule ir tik bagāta, jo mums ir Ziemsvētku vakars, kurā pasmelties, iemirdzēties un atkal sastapt savu īsto un vienīgo eņģelīti – savu bērnību?
Dzejas lappusē esam mēģinājuši to atkal uzrunāt un samīļot. Lai mums visiem ir laimīga šī satikšanās un rimts Ziemsvētku vakars!
DAGNIJA GASŪNA
***
Lipinu kopā
sauli ar sniegu
kā mozaīku.
Gribu uzdāvināt
Tev prieku.
***
Uz eņģeļa spārniem
sēž patiesība un
runā ar bērna lūpām.
Sniegs ir tik balts
kā bezgalība.
***
Gaiša doma iesēdās
klēpī, apvija rokas
ap pleciem un
palūdza – dziedi!
Atnāca saule.
Zemes bērns
Balts eņģelis
pār zemi pārlidoja,
un iepukstējās
maza bērna sirds,
šai laikā klusajā,
kad, tvanot skujām,
deg rāmi sveces,
sniegi balti mirdz.
Tu – Dieva izraudzītais,
mazais zemes bērns,
ar Kristus vārdu izlolots
un ilgi gaidīts,
uz mātes rokām
nevainīgā sapnī smaidi,
ar baltu mīlestību
nu uz mūžu saistīts.
SARMĪTE GAUSIŅA-ELKSNE
Miega dziesma Bērnam
Dusi silītē, dusi, Kungs!
Vēl pirms pasaules,
vēl pirms krusta!
Dusi manās domās, dusi,
Manas dvēseles silītē dusi!
Dusi manās dziesmās, dusi!
Vēl pirms skaņas, vēl pirms vārda!
Dusi manā salauztā sirdī, dusi!
Vēl pirms prieka un sāpēm dusi!
Dusi manā mīlestībā, dusi!
Vēl pirms nāves un dzīves dusi!
Eņģeļu sniegs
Es nezinu, vai sniegs tas ir
Vai baltas pūkas,
No eņģ’ļu spārniem šonakt snieg.
Lai Ziemsvētku eņģelis
Tev blakus katru dienu
Ar baltiem spārniem iet!
Es nezinu, vai sniegs tas ir
Vai baltas pūkas
No spārnu vēdām šonakt krīt,
Bet zinu skaidri tikai vienu –
Es vēlos gaišu, tīru
Jauno saules gadu sagaidīt!
GINA VIEGLIŅA-VALLIETE
Ziemassvētku gaidīšana
Vai tu redzi mazputniņu
Ar to sārto priekšautiņu?
Uzsēdies uz eglītes,
Prieka vēsti bērniem nes.
Pie mums Ziemassvētki brauc,
Ātri tie ar briežiem trauc.
«Ziemassvētki! Ziemassvētki!
Ziemassvētki!» bērni sauc.
Ziemassvētki
Durvis lēnām veras,
Ienāk vecītis,
Apsēžas uz krēsla,
Laikam piekusis?
Blakus noliek maisu,
Kurā dāvanas.
«Sanāk, sanāk kopā!»
Durvis atveras.
Re, kur rūķi raibi,
Šodien ciemos nāk!
Viņi čalo, dejo,
Draisku dziesmu sāk.
Šie Ziemassvētki staro, mirdz,
Ir atplaukusi katram sirds,
Un staro brīnumsvecītes,
Tās Ziemassvētku vecīt’s dedz.
Prieks
Zaķēni pa mežu trauc,
Sniega bumbas veļ un sauc:
«Ai, cik jautri! Ziema klāt,
Vēji sāk jau putināt.
Taču mums ir kažociņi,
Ai, cik balti, silti viņi!
Mēs tik sniega bumbas veļam,
Sniegavīrus, pilis ceļam.
Zvirbulēni spārnos trauc,
Mums to prieku šodien daudz,
Piparkūkas, konfektes
Svētku vecītis mums nes.»
Ragaviņas ātri trauc,
Zaķi gavilē un sauc:
«Re, kur spožas zvaigznes krīt!
Lausks kokā cērt un sit.»
Prieku sūta zaķēni,
Sunīši un kaķēni,
Vau, vau, ņau, ņau!
Svētki sākušies ir jau!
ANITA VELMUNSKA
***
Izgaismot tumsu ar zvaigžņotiem rakstiem,
Kamēr mākonim sniegs uz plakstiem,
Sidraba mēnesi veļoties gaidīt,
Kā bērnībā, brīnumu jūtot, smaidīt.
Dzirkstošu prieku likt pasaulei plaukstās –
Tas iesildīs sirdis, arī aukstās.
Lai tas kā mirdzošā pasakā liktos,
Mēs esam ceļā, ar svētkiem lai tiktos.
MĀRĪTE ČORNAJA
Bērnības atmiņas Ziemsvētkos
Kā sasistas lauskas,
Kā puzli
Bērnības atmiņas lieku.
Pie to dienu laimes
Un prieka izjūtām tieku.
Ziemsvētku egle bij’
Tikko no meža nesta,
Pār lielo lauku
Kamanās vesta.
Kāds spīgulis,
Baltas un sarkanas svecītes,
Kāds aizķēries ābols
Glabāts šim mirklim.
Vates piciņas sniega vietā
Un sarkana zvaigzne
Tika likta lietā.
Tā egles galotni rotāja,
Vēlāk ar krepa
Lentītēm noklāja.
Ziemsvētku rītā
Brauciens uz Skaistkalnes baznīcu.
Tā varena kalnā slējās
Un telpās svecīšu gaisma lējās.
Tāds svinīgs miers,
Tāds svētlaimes brīdis atmiņā,
Kaut bija tas tikai
Īss laika sprīdis bērnībā…
VALIJA REINICĀNE
Laimīgā nepieciešamība
Ir dzīve jāmācās
«Pēc gluži citas ābeces»
Un gluži citā skolā iet
Tur īpašs Skolotājs
Kas Sevi teic
Par Alfu un par Omegu
Par Sākumu un Galu
Ar Viņu kopā
Dzīves skolā iet
Ik rītu mosties
Gaismas priekā
Un bezgalībā traukties
Visumā dziļumā un plašumā
Lai Mīlestības ābeci
No jauna mācīties
Kur tīros toņos
Dzīve skan
Un mierā svētīts rīts
Un katra diena
Ļauj redzēt brīnumus
Ap sevi un par sevi
Tu esi Tēva ļoti
Ļoti mīlēts bērns
Un maigās Mātes sargāts
Lai bērniem sāpes nav
Tev man un visiem mums
Aust jauna diena
Aust jauna cerība
Kas paceļ spārnos redzēt
Skaistos apvāršņus
Par Laimes nepieciešamību kļūs.
INESE PURICKA
Atver durvis
Atver durvis Ziemsvētku naktī,
Svētvakars lai ienāk istabā,
Lai dod spēku lieliem, maziem
Visa gada garumā.
Atver logu Ziemsvētku naktī,
Ielaid zvaigznes istabā,
Lai ir domas gaišas, tīras,
Ko viens otram dāvinām.
Spožām, gaišām sveču liesmām,
Mīļo sirdīm atvērtām,
Labiem vārdiem, baltām domām
Visu sirdis piepildās.
GUNTA BAUMANE
Papīra sarkankrūtītis
Tici tik stipri kā bērnībā, ticis
sveču liesmu siltumā,
Ziemsvētku pasakai par papīra sarkankrūtīti.
Ietrīcot nāsīm svaigo egļu skuju smaržas gūstā,
Atmini sārtkrūtīti, putniņu, kuru tik reižu mīļoji!
Dienā, kad Ziemsvētku atdzimšanas prieks,
Kad ik mājā egles spožu rotu vizuļos,
Atceries pasaku, atceries, kā kautri sārts
Mazs papīra putnēns tavā mazā plaukstā gulst.
Ikreiz, kad sveces liesmai zaru aizskarot,
Ziemsvētku silti reibinošo smaržu ieelpo,
Caur smaidu atceries, kā centies saklausīt
Sirdspukstus mazā, sārtā putna krūtī.
Gadu pēc gada sarkankrūtītis egles zarā likts,
No sveču liesmas sargāts, mazu pirkstiņu mīļots.
Papīra sarkankrūtītis, bērnības smaržas glabātājs.
Kur šodien palicis mans papīra sarkankrūtītis?
DACE ĀBELTIŅA
***
Sniega pārslas ir tik vieglas
Un tik lēni zemē krīt,
Kaut mēs spētu tā kā pārslas
Visu viegli izdarīt!
Lietus lāses ir tik sīkas,
Zemei tādu spēku dod,
Kaut mēs spētu veldzēt sirdis,
Kā to lietus lāses prot!
Vēja dziesma ir tik maiga,
Tomēr pārtop negaisā.
Kaut mēs spētu savas vēlmes
pārvērst mazā brīnumā!
ANDRIS LUDVIGS
***
Ej projām, drūmo rudeni,
Vai tev nepietiek ūdeņu?
Lai atnāk sarmoti rīti,
Pārklāj zilu ledu ūdeņiem –
Tas garu, miesu stiprinās,
Cilvēkus mierinās.
VIJA BALTGAILE
Karnevāls
Pa atmiņu ceļiem klīst atspulgs tāls,
Kurš mulsi un tīksmaini staro,
Kāds bērnībā piedzīvots karnevāls
Nāk prātā un saulaini palo.
Tur viltīga lapsa, rau, sniegpārslas dej,
Tur zaķi lec, lācēni čāpo,
Un princeses cēlas nebēdni smej,
Jā, arī čūskas tur rāpo.
Man viegli brūndzeltenam taurenim būt
Un lidot, spurgt, riņķot un čalot,
Jo sirds mana, vasaru atminot, jūt,
Kā zeme mēdz smaržot un zaļot.
Ar liegajiem spārniem siltumu just,
Man nevajag sniegu un salu.
Var ledāji visi sastingt vai kust,
Es jutīšu saulaino malu.
Kad karnevāls galā, prom eju es
Ar taureņa atspulgu acīs.
Un katram, kurš mīt uz šīs pasaules,
Kāds cits kaut ko labu sacīs…
***
Dosimies sapņot un ticēt,
Dosimies zvaigznes zagt,
Dosimies ziemas ceļā
Pēc pavasara slāpt…
Saule drīz modinās dabu,
Viņai ir siltums un spēks,
Dzīvē viss notiek uz labu,
Sapņot jau nav(a) tak grēks.
Iekursim pavardā liesmu,
Dzirksteles šalkos un svils,
Cerot, ka dzīvē nav briesmu,
Jo debesu jums ir tik zils.
Paņemsim kastaņus plaukstās,
Dāsni tie sasildīs mūs.
Pazudīs naktis tad aukstās,
Siltums liegs sajūtams būs.
Kamēr vēl ziemelim vara,
Kamēr vēl vējš asi elš,
Kamēr vēl diena nav gara,
Tikmēr uz sauli ved ceļš!
