INĀRA DRUVA. KAD PAVASAR’S SAUC.
INĀRA DRUVA
KAD PAVASAR’S SAUC
Viens vizbules ziediņš,
viens taurenīt’s –
Un tevi jau atkal
sauc pavasar’s līdz
Iet bērzsulas lūkot,
iet būrīti kārt,
Iet pagalmu nogrābt
un dārziņu art,
Un Lieldienas svinēt,
un pūpolus plūkt,
Un sauli kā
reibīgu kokteili sūkt,
Un cerēt un ticēt,
ka saplauks viss ārs,
Un sirdī ka saziedēs
rožu dārzs.
Viens vizbules ziediņš,
viens taurenīt’s –
Pret gruzdošām kaitēm
vislabāk tas līdz.
Viss IEPROGRAMMĒTS
Nekā vēl nav,
bet viss ir ieprogrammēts:
gan zāles tonis,
meža puķu krāsa,
gan tas,
ka tulpju dobē
uzdīgs sārtas
dvīņu māsas.
Nekā vēl nav,
bet viss ir ieprogrammēts:
tu kaut kur nāc,
vēl tevi nepazīstu,
bet tevi satikšu,
gan to, ko mīlu,
to, ko nīstu,
gan lietu svētīgu,
gan krusu bīstamu.
Nekā vēl nav,
bet viss ir ieprogrammēts…
PIRMS
Pirms saule riet,
pirms mēness bālē,
pirms dzērvju kāsis
izgaist tālē,
pirms dzirdi zaudē tu
un redzi,
pirms sveci pēdējo
sev dedzi,
vienmēr ir brīdis,
brīdis «pirms»,
mazs brīdis,
pirms tu kļūsti sirms.
Šo brīdi
steidzies izmantot,
jo vēlāk
nebūs tev tas gods.
Šai brīdī
jūties aplaimots,
jo vēlāk
tas tev nebūs dots.
LĪVIJA DZELME
* * *
Vēl mirdz kāds zieds
Caur gadu lapām,
Un kļūsti atkal tāds
kā senāk.
Jo zied kāds zieds
No gadu salnām
Dzīves dārzā pasargāts –
kā senāk…
Jau ilgi iets
Līdz sapņu kalnam.
Un šis zieds no tālēm māj,
Lai cerība vēl neatstāj.
INTA BALTGALVE
* * *
Pa vienam solim katru reizi
Un uz priekšu
Tik mierīgi kā ķirši zied
Tā iešu
Tik necili kā mārsils zied
Kā liepas
Ar klusu sirsnību uz priekšu
Ātrāk tiekam
ATSPĪDUMI
Laiks atjēgties, laiks nekavēties
šeit.
Es atgriezīšos varbūt,
Varbūt ne.
Ne vieta galvenais, ne
apstādināts vaids.
Re, katrai kaislībai klāt
Noturībai naids.
Un to es negribu.
Lai plūstošs viss,
Lai maigs!
Pat to es nezinu, vai mums vēl
Viens ir laiks.
Es tālāk eju – viegli ģērbta, basa,
Un Dieva miera atspīdumus lasu.
DAGNIJA GASŪNA
PAVASARA MIRKĻI
Pienbalta migla aprīļa klusumā
pēc Jāņu nakts smaržo.
Dvēselei nenāk miegs, –
uzziedēt gribas.
* * *
Garām upei un pāri kalnam
rīta rasa kā pērles.
Uzlasīt nevar.
* * *
Bite kā reibumā ap tulpes pumpuru
uz riņķi, uz riņķi, uz riņķi…
Gaida, kad uzplauks.
* * *
Dārza stūrī lakstīgala
no tumsas līdz gaismai
ceriņus plaucē.
* * *
Priežu galotnēs nobrāzis degunu,
mākonis sāka lietus asaras raudāt.
Atmodās puķes.
* * *
Rasa sabijās rīta vēja
un sabira manās skropstās.
Kā lai es atveru acis?
Vai burvis?
Tu mani
kā flautu spēlē.
Ar pirkstu galiem,
ar lūpām caur mani
tu dievišķu
mūziku radi.
Vai tik Tu neesi
mazlietiņ burvis?
LILIANA SKUDRA
GAISMIŅAS SVĪDĀ
Gaidīt gaidās
Stunda un brīdis –
Gaismiņas svīdā,
Saulītei austot,
Saņemsi rītu
Atlīdzībai.
Par mežģa domu,
Par bieda sapni,
Par trulu sāpi.
Gaismiņas svīdā,
Saulītei austot,
Vai maz drīkst gausties?
ANDRIS KOPEIKA
* * *
Nenāciet mani žēlot,
Nenāciet mani slavēt,
Nāciet papriecāties.
Lāsti,
Vārdi skaisti
Nesaista,
Aizlido pa vējam.
Vienkāršs smaids
Mēdz aizķerties
Lūpās, apziņā
Vai vienkāršoti
Apkārtnē,
Ko piepilda
Un izdaiļo.
Tik nenāciet mani žēlot,
Jo vieglāk nepaliks
Ne man,
Ne jums.
TĀLIVALDIS ZARIŅŠ
PLAUKSTA
Atver plaukstu, parādi to,
Kas tajā apslēpts.
Varbūt pagātnes jūras sāļums
Tajā notverts un ilgstoši glabāts,
Varbūt, notraucot asaru pērles,
Tajā tulznas šīs netīrās radās?
Atver plaukstu, es zinu, tā
pateiks,
Cik man dzīvot, cik stiprs esmu
garā.
Atver plaukstu, jo pašam tas
aizliegts,
Tu esi tīrs, bet es nekļūšu labāks.
Mani citi ar naidu gremo,
Lai pēc gadiem izspļautu peļķē,
Neļaujot maniem sapņiem
Līdz ar pasauli kopā elpot.
GUNĀRS BOGDANOVS
* * *
mīļotā palika otrpus jūtu
krastiem
neatnākot pie pasaules kauna staba
grēku nožmiegtās sirdsapziņas
viss ko darījis
nav nekas piepildīts
tu manā miteklī nejūties
kā savās mājās
tu nejūti sevi
tu esi daļa no kā mežonīga
un vējaina rīta
kad jūra nav horizonts
bet kaut kas līdzīgs
sirds trakajiem kūleņiem
no jūtām bezjūtu pelni
un krāsmatas
daudzi sagrauti mūri
un pilis
tu zinot nezini
kāds jebkur nav dzimis
lai nebūtu īstajā vietā
zem saules kas aptumšojas
no mūsu izbailēm
pazaudēt gaismu..
RASMA LAUČKA
PAVEDIENI
Par gaišām un saulainām
dienām,
Kas atcerēties mums liek…
Tos gaišos pavedienus
Kā krelles virtenē sien.
Tai gaišai dienai, ko ātri
Laiks projām dod pasaulē,
Ņem nost melno pavedienu,
Dod vējam, lai līdzi nes.
Tumšai dienai es gaišo
Pāri pārsegšu pavedienu.
Nakts melnumā baltu sveci
Iedegšu vienu.
Tā dienas lai rit un rit,
Lai mēneši, gadi skrien.
Gan no laimes, gan asarām
krājas
Melnbalti pavedieni.
AIJA SPURA
LŪGŠANA
Mēs lūdzam no tevis, nākotne,
dod mūsu Dzimtenei mieru,
ne pesteļus, burvjus vai raganas,
ne vārnai izkrāpto sieru.
Lai katrs, kurš dzīvo šai pasaulē,
apzinās katru dienu –
mēs tērēt to varam ik dienas.
Tikai Dzimtene viena.
