Novembri ievadām un aizvadām patriotiskās noskaņās – atceramies vēsturiskus notikumus un cilvēkus, kam bija ievērojama loma sūrajā Latvijas valsts neatkarības izcīnīšanas ceļā. Varam būt pateicīgi ne tikai latviešiem, kas, savas nacionālās pašapziņas vadīti, bija gatavi atdot dzīvību par mūsu neatkarību, bet arī cittautiešiem, kuri cienīja latviešus, lojāli kalpoja mūsu tautas idejām un Latvijas valstij. Viens no tiem bija ar neatkarības cīņām un Mežotni saistītais firsts Anatols Līvens, kuram šomēnes aprit 145 gadi.
Vācbaltiešu bruņniecības dzimta
Līvenu dzimtas izcelsmei rodamas dziļas saknes, kas meklējamas līdzās mūsu tautas vēsturei. Tā ir viena no senākajām un dižciltīgākajām vietējās izcelsmes vācbaltiešu bruņniecības dzimtām. Leģendas vēsta, ka dzimtas aizsācējs Gerards Livonietis bijis seno līvu vadoņa Kaupo brāļa vai māsas dēls. 1631. gadā dzimta iekļauta Kurzemes bruņniecības matrikulā jeb bruņniecībai piederīgo dižciltīgo dzimtu reģistrā. Īpašu uzplaukumu dzimta piedzīvoja Krievijas impērijas laikā, kad daudzi tās pārstāvji, būdami saistīti ar cariskās Krievijas galmu, jau no Katrīnas Lielās laikiem kalpojot par cara ģimenes piederīgo audzinātājiem, kļuva par augsta ranga militārpersonām vai politiķiem.
Anatols Līvens dzimis 1872. gada 16. novembrī Pēterpilī, kur viņa tēvs ilgu laiku bija virsceremonijmeistars Krievijas cara Aleksandra II galmā un vienlaikus paša cara tuvs draugs. A. Līvens izglītojies Pēterburgas universitātes Juridiskajā fakultātē un Nikolaja kavalērijas skolā. Pēc universitātes beigšanas sāka militāro karjeru. 12 gadus par virsnieku dienēja Kavalērijas gvardes pulkā, 1908. gadā atvaļināts un nodevies lauksaimniecībai savos īpašumos Vidzemē un Zemgalē, taču, sākoties Pirmajam pasaules karam, atkal atgriezās dienestā.
Vienība pret lieliniekiem
A. Līvens 1919. gada janvārī no 60 bijušajiem Krievijas impērijas armijas virsniekiem izveidoja Liepājas brīvprātīgo strēlnieku vienību, kas piedalījās Latvijas Brīvības cīņās pret lieliniekiem. Šai vienībai pievienojās arī viena Baltijas landesvēra rota. 1919. gada 16. aprīlī, kad landesvērs gāza Latvijas Pagaidu valdības Kārļa Ulmaņa vadīto Ministru kabinetu, A. Līvens atteicās piedalīties un sadarboties ar Andrieva Niedras valdību, taču ar savu vienību Baltijas landesvēra sastāvā turpināja piedalīties kaujās. 1919. gada 24. maijā kaujā pie Ropažiem pret padomju armiju A. Līvens tika smagi ievainots gūžā, kas lika par sevi manīt visu turpmāko mūžu. 1919. gada 6. jūnijā A. Līvena vienība pārveidota par krievu brīvprātīgo korpusu.
Pēc Strazdumuižas pamiera noslēgšanas A. Līvens īsu laiku no 2. jūlija bija jaunizveidotās Pāvela Bermonta vadītās Rietumkrievijas Brīvprātīgo armijas komandieris, bet jau 1919. gada 9. jūlijā A. Līvena armijas daļa saņēma Krievijas Ziemeļrietumu brīvprātīgo armijas ģenerāļa Nikolaja Judeņiča pavēli doties uz Narvas fronti, lai pievienotos Ziemeļrietumu brīvprātīgo armijas plānotajam karagājienam uz Petrogradu dalībai Krievijas pilsoņu karā pret lieliniekiem. A. Līvens komandēja 5. kājnieku divīziju un pie Petrogradas cīnījās līdz 1919. gada decembrim.
Vietējo zemnieku cienīti
Anatolu Līvenu varam dēvēt par Latvijas atbrīvošanas kara līdzgaitnieku, kas cīnījās pret padomju armiju. Lai gan A. Līvens bija saistīts ar Pāvela Bemonta armiju, kura interesēs bija ne tikai cīņa pret lieliniekiem, bet arī Latvijas teritorija, A. Līvens nepieļāva domu likt šķēršļus autonomai Latvijas valstij. To parāda arī tas, ka A. Līvens aizliedza savai karaspēka vienībai piedalīties Cēsu kaujās.
Pēc Latvijas Brīvības cīņu beigām Anatols Līvens kļuva par Latvijas pilsoni un vienmēr bija lojāls jaunajai valstij un tās cilvēkiem. Sevišķi vērtīgs ir tas apstāklis, ka Anatols Līvens ar darbiem vienmēr rādīja savu draudzību latviešu tautai arī pirms kara un Latvijas valsts dibināšanas, kad aristokrātiem un muižniekiem šeit bija liela ietekme. Arī A. Līvena tēvs vietējo zemnieku vidū bija iecienīts kā humāns un izpalīdzīgs cilvēks, kas rūpējās par sava pagasta labklājību un attīstību. Viņa laikā un ar viņa atbalstu Mežotnes pagastā uzceltas vairākas sabiedriskās celtnes.
Gara aristokrāts
Anatols Līvens centās sava tēva tradīcijas padziļināt. Ja pagastā kādu bija piemeklējusi ugunsnelaime vai kādam lops gājis bojā, katrs, kas devās pie A. Līvena, saņēma viņa pabalstu naudā vai graudā. Palīdzīgu roku sniedzis arī Inai Kļaviņai. Kad viņas 1903. gadā Bauskā nodibinātajai zēnu privātskolai Pēterpils mācības apgabals kavējās piešķirt proģimnāzijas tiesības, viņa lūdza firsta Anatola Līvena palīdzību. Viņš to laipnā kārtā apsolīja un Pēterpilī proģimnāzijas lietu labvēlīgi izkārtoja. Latvijas patstāvības laikā šī skola bija Inas Kļaviņas privātā ģimnāzija.
A. Līvens vienmēr izcēlies savā cilvēciskumā, ko pieminējis arī viņa laika un armijas biedrs Nikolajs Karlsons: «Firsts Anatols Līvens bija godīgs visās izdarībās un uzskatos, tik principiāls goda prāta cilvēks, kādu otru mūžā neesmu saticis. Viņš bija īsts aristokrāts, vienkāršs un atklāts savās attiecībās, arvien palīdzīgs un pretimnākošs visiem, kas pie viņa griezās. Viņš bija pašpaļāvīgs, bet ne lepns vai iedomīgs. Raksturīga bija viņa dziļā sirsnība, pat mīlestība pret citiem.» Pēc cariskās Krievijas sabrukuma, kas savās drupās apraka arī visu bijušo spožumu un titulus, A. Līvens starp līdzcilvēkiem saglabāja savu titulu kā gara aristokrāts.
Dēls aizsargos
Latvijas laikā savus četrus bērnus – Serafimu, Dinu Antuaneti, Paulu Hermani un Kārli Johanu – Anatols Līvens mācīja no sirds kalpot savai tēvijai Latvijai. Viņš lepojās ar pareizu latviešu valodu un aicināja to kopt arī ģimenē. Nikolajs Karlsons atminējies, ka reiz restorānā, satiekoties lielākā kompānijā, A. Līvens piesolīja par katru savu kļūdu latviešu valodā maksāt kārtu konjaka.
Pēc Kārļa Ulmaņa 1934. gada 15. maija apvērsuma A. Līvens bija to ļaužu rindās, kas pirmais nodeva savus ziedojumus aizsargu vajadzībām. Viņa dēls Kāris Johans Līvens bija 13. Bauskas aizsargu pulka aizsargs un labs biedrs savā nodaļā, dienēja arī Latvijas armijas Smagās artilērijas pulkā. A. Līvenam bija ļoti svarīgi, lai dēli, pirms nododas karjeras plāniem ārzemēs, iziet arī Latvijas obligāto militāro dienestu, kas tika abu dēlu respektēts.
Klīst nostāsts, ka vācu jaunieši prasījuši jaunajam Paulam Līvenam, kurš tobrīd studējis ārzemēs Šveicē un Kanādā, bet 1927. gadā atgriezies Latvijā, lai kalpo obligātajā kara dienestā: «Kas par jēgu braukt atpakaļ uz Latviju, lai pildītu karaklausību?» Jauneklis ar lepnumu atbildējis: «Neaizmirstiet, ka esmu Anatola Līvena dēls!»
Saimniecība un ķieģeļu ražotne
Pēc Latvijas valsts nodibināšanas agrārreformas dēļ Anatols Līvens zaudēja lielāko daļu īpašumu. Viņam tika atvēlēta Mazmežotnes muiža Lielupes kreisajā krastā ar apmēram 100 hektāriem zemes, kur A. Līvens ielika visus savus spēkus, pārvēršot šo īpašumu par priekšzīmīgu saimniecību ar tīras sugas lopiem un aizžogotām ganībām, kas vairākkārt godalgotas.
A. Līvena saimniecību apstrādāja tikai precēti latviešu strādnieki, kuru vajadzībām izbūvēti ērti ģimeņu dzīvokļi.
Paša saimnieka mīļākā nodarbošanās bija dārzs. Tur bieži varēja sastapt vīru audekla biksēs, koka tupelēm kājās un lāpstu rokā. Priekšzīmīgi iekoptais dārzs, skaistu rožu audzētava bija A. Līvena pūliņu rezultāts. Neatsavināts palika arī Mežotnes ķieģeļu ceplis, kurā ražoja ķieģeļus un drenu caurules lauku meliorācijai. Uzņēmuma darbība pastāvēja kopš 1898. gada, kad Anatols Līvens šo rūpnīcu nodibināja, lai izgatavotu drenu caurules savām vajadzībām.
Īsā laikā no mazas dedzinātavas izauga plašs uzņēmums, kas sāka strādāt tirgus vajadzībām. Gada produkcija caurmērā pārsniedza divus miljonus ķieģeļu un pusmiljonu dakstiņu. Pirmā pasaules kara laikā darbību pārtrauca, taču pēc kara atjaunoja. Modernizējot uzņēmuma tehnisko iekārtu, 1938. ga-dā cilvēka rokas aizvietoja mašīnas – mālu sagatavoja ar sevišķu mālu maisītāju, kas bez samīcīšanas samala arī sīkākos laukakmeņus u. c. Dedzinātava laida klajā pārsvarā tikai rozā ķieģeļus, kas izturības ziņā bija ļoti iecienīti. Mežotnes ķieģeļi tika izmantoti apkārtnes būvniecībā un pasūtīti, arī Latvijas ministrijas mēdza slēgt līgumus par to iegādi. 20. gadsimta 30. gados Līvena Mežotnes ceplis bija viens no lielākajiem Zemgales ķieģeļu cepļiem.
Miris Ķemeros
Bez pienākumiem saimniecībā A. Līvens neatrāvās arī no sava pagasta saimnieciskās un sabiedriskās dzīves. Līdz pat pēdējam dzīves gadam viņš uzturēja sarakstīšanos ar bijušā Krievijas cara piederīgajiem un ar bijušo carieni – māti Mariju Fjodorovnu, no kuras saņēmis vēstules tikai dažas dienas pirms tās nāves, un ar cara Nikolaja II māsām Olgu un Kseniju.
Anatols Līvens aizgāja viņsaulē 1937. gada 3. aprīlī Ķemeros 65 gadu vecumā. Pastaigādamies viņš zaudējis samaņu un drīz miris. Tā laika sabiedrība juta lielu zaudējumu.
A. Līvena izvadīšanā piedalījās tādi ievērojami cilvēki kā ģenerālis J. Balodis, ģenerālis H. Rozenšteins, ģenerālis L. Bolšteins, pulkvedis A. Apsitis u. c. A. Līvens guldīts Mežotnes baznīcas kapsētā. Pēc Anatola Līvena nāves Mazmežotnē un ķieģeļu ceplī līdz Padomju Savienības okupācijai turpināja saimniekot viņa dēls Kārlis Johans Līvens.
