Vēlēšanu gaidās dzīvo daudzo partiju listēs iekļautie kandidāti uz novada domi. Solījumi visai vienveidīgi, bet, tiem īstenojoties, dzīves kvalitāte vismaz nekļūtu sliktāka par pašreizējo.
Par paveikto mūsu pilsētā varu teikt tikai labu. Piemēram, skaisti pārveidota un sakopta pilskalna zaļā zona ar trim pieminekļiem, atvērtiem saules gaismai, atspiežot krauķu koloniju uz Mēmeles pusi. Priecē jaunais Mūsas tilts, krustojumu apļi. Labiekārtotas ielas, ietves, it sevišķi Rīgas iela ar turpinājumu gar Mēmeles krastu uz kapu pusi. Daudzu baušķenieku prieks ir jaunais gājēju tiltiņš uz Bērzkalniem. Īslīciešu gaidītais divarpus kilometru garais gājēju un velobraucēju celiņš no Rītausmām uz Bausku uzlabojis satiksmes drošību. Intensīvi šo trotuāru izmanto vecļaudis, māmiņas ar bērnu ratiņiem, arī nūjotāji, skrējēji un velosipēdisti. Ir soliņi, kur piesēst.
Tuvojoties 3. jūnijam, varas gaiteņos iekļūt gribošie nervozē. Izvēle balsotājiem plaša. Pēc kā vēlētājs vadīsies? Vai pirmie būs pirmie? Varbūt pēc Bībelē teiktā – pēdējie būs tie pirmie. Šis process stipri neskaidrs. Kāda būs ļaužu aktivitāte? Visneskaidrākais, kā, par ko un vai vispār balsos jaunieši, kas pirmo reizi tiesīgi vēlēt. Vai balsos pēc savas saprašanas un pārliecības vai pēc omītes, tēta, mammītes teiktā, kas varētu skanēt šādi – nu ko tur, meitiņ vai dēliņ, iesi, nav jau, par ko balsot, visi viņi vienādi, visi zog, par savu kabatu tik domā!?
Vislabākā situācijā ir rundālieši – viens saraksts, viens redzējums. Aktīvā un rezultatīvā darbībā pārbaudīta komanda strādājusi ciešā saliedētībā četrus gadus. Neprasās pēc konkurences ne no vienas sabiedrības grupas. Pat jaunatnes organizācija «Mums pieder pasaule» kā flagmanis sabiedriskās aktivitātēs neveido konkurējošu sarakstu. Rundālieši darbojas sekmīgi pēc K. Ulmaņa devīzes: «Vienprātība tautu allaž stipru dara.» Tas stiprums sevi apliecinās 3. jūnijā sasaistē ar ikgadējiem novada svētkiem. Uz to ar pozitīvu skaudību atliek noskatīties citu novadu daudzo partiju listu kandidātu pulkiem.
Atgriežoties pie pašreizējās Bauskas domes paveiktā, jāteic, ka mums, politiski represēto klubam «Rēta», tā sagādāja vilšanos, atsakot divreiz ierosināto projektu par monumentāla Latvijas valsts karoga pacelšanu virs Bauskas piemērotā vietā. Birokrātisku samudžinājumu dēļ pozitīvs risinājums neradās. Šāda projekta īstenošana būtu patriotisma un nacionālās pašapziņas celšanas faktors. Varbūt tirdzniecības centrs «Rimi Bauska» ziedotu karogam kā kompensāciju par Bauskas panorāmas izjaukšanu. Jācer uz jauno novada domi, kas gribēs un spēs ievadīt Bausku mūsu valsts simtgadē ar augstu plīvojošu sarkanbaltsarkano karogu.
Pārskatot partiju programmas, nevar saskatīt vēlmi stiprināt patriotismu ļaužu apziņā, kas ir ļoti svarīgs balsts kā iekšējai, tā ārējai valsts drošībai. Māc šaubas, vai jaunie deputāti spēs iedzīvināt skolu vadībā patriotisma dzirksti, kas iedegtos katrā skolā, ja kāda prātos vēl saglabājušās komunistu okupācijas laika ideoloģijas nogulsnes. Gribētos, lai Latvijas simtgades svētku ieskaņā ar turpinājumu nākotnē skolas justu vēlmi piedalīties valstiskas nozīmes piemiņas sarīkojumos pie Bauskas pieminekļiem un neaizmirstu arī Bauskas aizstāvjus 14. septembrī. Latvija nav kaut kāda «šī valsts», bet mūsu senču ar diplomātiju un ieročiem izcīnīta tēvzeme, un to cienīt un sargāt ir svēta lieta. Vai jaunā dome spēs ietekmēt valdību, lai tā ieviestu militāro valsts aizsardzības mācību skolās? Tas bija jāizdara jau tad, kad iestājāmies NATO. Apšaubāmas ir valsts aizsardzības spējas, ja jaunatne aug, militāri neizglītota. Ir lietas, kur nedrīkst būt izvēles vai brīvprātības princips.
Savu viedokli nobeigšu ar Ilgas Bērzas dzejas rindām: «Es neskatos vairs bailīgi/ uz Sibīrijas pusi./ Es bērnam mācu karogu,/ kas zilā gaisā plīv,/ Es bērnam mācu Latviju/ kā latvietis, kurš brīvs.»
