Lasītāji «Bauskas Dzīvei» iesūtījuši jautājumu saistībā ar rudens dārza darbiem: «Nekad nav bijis tā, ka, rokot kartupeļus, no celma izkrīt vesela čupa ar maijvaboļu kāpuriem. Kāpēc tā ir, un kā ar to cīnīties?»
Skaidrojumu sniedz Valsts augu aizsardzības dienesta Integrētās augu aizsardzības daļas vadītāja Anitra Lestlande: – Tas nav nekāds pārsteigums. Tas nozīmē, ka pirms trim četriem gadiem konkrētajā vietā bijis maijvaboļu masveida uzlidojums, sadēts daudz oliņu un no tām radušies kāpuri. Maijvaboļu kāpuri augsnē parasti pavada četrus gadus, un pavasarī izlido pieaugušās vaboles, kuras pēc barošanās ar koku lapām pārojas un sadēj jaunas oliņas.
Parasti mātītes dēj oliņas 10 – 20 centimetru dziļumā. Katra mātīte izdēj ap 70 baltu oliņu kūdras vai komposta kaudzē, dārza vai citā irdenā augsnē tuvu barošanās vietām. Ja dārza malas kokos – ozolos, kļavās, plūškokos, ābelēs, plūmēs u. c. – pavasarī manāma liela maijvaboļu rosība, pastāv risks, ka turpat dārzā tās arī sadēs olas. Drīz pēc sadēšanas pieaugušie īpatņi iet bojā, tāpēc tos var atrast beigtus ūdenstilpnēs, vannās u. c. Augsnē no olas izšķīlies maijvaboles kāpurs sākumā ir septiņus astoņus milimetrus garš. Pirmajā gadā tas pārtiek no augsnes trūdvielām, apgrauž augu sīkās saknītes, bet radītos bojājumus vēl neredz. Rudenī kāpuri ielien dziļāk augsnē – no 80 centimetriem līdz vienam metram – un tur pārziemo. Pavasarī tie pārvietojas tuvāk augsnes virskārtai un sāk grauzt augu saknītes. Trešajā vasarā kāpuri jau pārtiek no resnākām saknītēm, un bojājumus pamanām, jo pieaug to apetīte. Tie grauž arī kartupeļu bumbuļus. Ceturtajā gadā, kad kāpurs sasniedzis 60 milimetru garumu, to bojājumus manām visvairāk. Pārziemojis trešo reizi, kāpurs ceturtā gada vasarā ielien dziļāk augsnē, iekūņojas, un vaboles izlido nākamā gada pavasarī. Cikls sākas no jauna.
Kaitēkļu ierobežošanā būtiski pēc iespējas samazināt vaboļu populāciju, pirms sadētas oliņas, jo vēlāk, kad kāpuri jau bojā augu saknes, tos var tikai mehāniski salasīt. Maijvaboļu lidošanas laikā ap saules lēktu, kad kukaiņi ir mazkustīgi, tos var nopurināt no kokiem, salasīt nokritušos un likvidēt. Zem koka jānoklāj plēve vai gaiša auduma gabals, kur vaboles vieglāk pamanāmas.
Notveršanai var izmantot ultravioletās gaismas slazdus. Tumsā koku tuvumā izliek gaismas ķermeni, to aizsedz ar stiklu, kur vabolēm atsisties, kad tās lido uz gaismu. Nokritušos kukaiņus salasa un likvidē. Pie šķēršļa var novietot trauku ar ūdeni.
Ja zināms, ka platībā ir liels skaits maijvaboļu kāpuru, pirms sējumu un stādījumu, jo īpaši zemeņu dobju ierīkošanas, platība jāatstāj melnajā papuvē, regulāri jārušina vai jāapstrādā ar frēzi. Katru reizi, kad augsni apstrādā, strazdi, vārnas, kraukļi, kovārņi un citi putni kāpurus cītīgi izlasa. Ja kāpuru bojājumi manāmi zemeņu stādījumā, vīstošie augi jāizrok ar visām saknēm un kāpuri jāsalasa. Lai siltumnīcā neienestu maijvaboļu kāpurus, augsne vai komposts rūpīgi jāpārskata un tie jāizlasa. Pieaugušo kukaiņu ierobežošanai ozolus maijvaboļu papildbarošanās laikā var apsmidzināt ar 3. klases insekticīdu «NeemAzal-T/S».
Maijvaboļu dabiskie ienaidnieki ir kurmji, skrejvaboles, putni un eži. Ar kāpuriem labprāt mielojas arī mājas pīles un mežacūkas.
