Klātesot Īslīces pagasta skaistāko sētu konkursa vērtēšanas komisijai, piestājām «Abačos», kas allaž ir labi novērtēti par sakoptību un kārtību, par ģimenes pūlēm.
Klātesot Īslīces pagasta skaistāko sētu konkursa vērtēšanas komisijai, piestājām “Abačos”, kas allaž ir labi novērtēti par sakoptību un kārtību, par ģimenes pūlēm.
Atspēks pats neatnāk
Dārzs ir kā atspēks (spēka avots – M. O.), cenšoties noturēt asaras, sacīja Anita Abace. “Uzmundrinu sevi, darbojoties ar puķēm. Harim patika rozes,” tā saimniece.
Ir ļoti smeldzīgi runāt par Hariju Abaci pagātnē, bet citādāk vairs nevar. Tuviniekiem kopš pagājušās vasaras nav apdzisusi sāpe par viņa pēkšņo aiziešanu, savā zemnieka sētā būvējot labības tvertnes ražas glabāšanai… Tādās reizēs mēdz sacīt – liktenis. Bet dzīve turpinās.
Es domāju par Anitas trāpīgi sacīto vārdu – atspēks. Kaut arī tuvā cilvēka vairs nav, tomēr palicis piepildījums. “Haris tā gribēja, lai veco māju apšujam ar baltu materiālu. Dēliem labāk būtu paticis kāds smilškrāsas tonis. Viņš vienmēr domāja par veco, lielo kļavu un kastaņu. Tās bija jāsaudzē,” tā Anita. Kļava ir sētas vertikālā dominante, tā pasargā apkārtni no zibens, kas vairākas reizes trāpījis slaikajā kokā. Tas tomēr zaļo.
No jebkuras vietas māja kā balta bura staro cauri zaļumam. No Baltezera kokaudzētavas, no citām stādu tirgotavām uz “Abačiem” atvesti skujeņi un citi košumaugi. Anita bilst: “Man reizēm vaicā, kāpēc tik biezi esmu visu sastādījusi. Tā ir sava viltība, lai viss sakuplo un mazāk jāravē. Domājat, man, pilsētas meitenei, viegli bija iedzīvoties laukos? Haris bija prasīgs un principiāls pret mani, pret dēliem. Bet tas mums ir nācis par svētību.”
Viņš to negribēja
Māmiņa, Vigo un Einārs, vedekla Liene gādā, lai “Abači” nezaudē skaistumu. Anita neslēpj: “Visu laiku ir, ko darīt, spēj tik pagūt.” Nekautrēdamās viņa komisiju un ciemiņus aicina mājā, rādīdama, kā ģimenes vīrieši pārbūvējuši un sakārtojuši bēniņu telpas. Tās pārvērstas par omulīgu vietu atpūtai pēc dienas darbiem.
Šī gada konkursā komisija īpašu uzmanību pievērsa karoga vietai sētā. Anita jutās samulsusi, jo “Abačos” tādas nav. “Haris tā īsti negribēja. Viņš tomēr bija vīlies jaunajos laikos… Tik smagi strādājam, bet viss ir jāskaita, jārēķina, lai paši sev ko atlicinātu.”
Cauri smeldzei darbus un ikdienu “Abačos” pielīdzina mīļajam cilvēkam. Un tas ir viņa turpinājums.
