60 gadu jubileju svin Ligita Beķere Viesturu pagastā.
Rundāles novada «Robežnieku Zemdegu» saimniece Ligita Beķere dzīvo pie novada robežas – pēdējā māja pirms robežzīmes, līdzās ir Jelgavas novada Jaunsvirlaukas pagasts. Tomēr liela daļa dzīves pavadīta bijušā Bauskas rajona robežās.
Abi kopā ar vīru Aļģirdu atrod laiku un spēku, lai labiekārtotu namu un apkārtni. Pamazām no tā, ko dod dārzs, kūts un mežs, izdodas iekrāt naudu, lai ap vectēva pirmās Latvijas brīvvalsts laikā celto māju augšup sāktu slieties jaunas sienas.
Vectēva pūrvietas
Ligita Beķere piedzimusi tūlīt pēc gadumijas – 3. janvārī. Jubilāre, meitas uzvārdā Majore, bērnību pavadījusi šajā pašā lauku mājā. Te gan divās paaudzēs ģimenēm klājies diezgan grūti, tai skaitā arī Ligitai. Vectēvam 1920. gadā piešķirta zeme – 54 pūrvietas, kas kopā sanāca 21 hektārs. It kā dots kā toreiz visiem – apmēram 15 hektāru, bet te bijusi zeme, kas ne īpaši kādam likusies vajadzīga, tā pielikta klāt. 1922. gadā kopā ar draugiem un paziņām ātri uzslieta gan māja, gan kūts un citas būves, bet vectēvs to visu nav izturējis un vasarā ar plaušu karsoni aizgājis viņsaulē, atstājot trīs bērnus – Valiju, Zelmu un Arnoldu. Pēdējam tobrīd bija pieci gadi. Sieva gan izgājusi pie vīra vēlreiz, un bija vēl bērni.
Ligitas tēvs Arnolds mantojis māju un zemi un turpinājis saimniekot. Tomēr atkal sekoja traģēdija, kad meitai bija pieci gadi. «Toreiz visi veda uz Rundāles dzirnavām malt graudus. Tur vajadzēja daudz savākt, lai dzirnavas būtu vērts darbināt – vismaz trīs tonnas. Tad nu brauca visi no saimniecībām turp ar graudiem un atpakaļ ar miltiem. Kas tur notika, neviens tā īsti nevarēja pateikt, bet vezums apgāzās un tēvs palika maisiem apakšā,» atceras L. Beķere.
Kājām uz mājām
Ģimene palika dzīvot tēva mājās. Jaunā meitene mācījās Pilsrundāles pamatskolā, kas tolaik bija Rundāles pils telpās. «Braukājām ar autobusu. Mūspusē tas gāja septiņos no rīta. Aizveda līdz Mazmežotnei, un tālāk uz skolu gājām kājām. Katram bērnam bija brīvbiļete, problēmu nebija. Reizēm, ja autobusu uz mājām nokavēja, nācām vien kājām,» stāsta L. Beķere. Sarūgtinājumu radījis tas, ka jau Latvijas brīvvalsts laikā saīsināts autobusu maršruts – galapunkts nolikts Viesturu ciemā. «Teica, ka piecu māju dēļ autobusu nedzenās. Tā tagad ejam kājām līdz ciemam,» saka jubilāre, kuras bērniem, kamēr mācījās, ilgāku laiku nācās staigāt šo maršrutu.
Ligita agri sākusi strādāt – tūlīt pēc 8. klases beigšanas. Vispirms tas bija Bauskas piena kombināts. Tad nāca vēl viena traģēdija – 1974. gadā nomira māte, un meitene palika viena pati. Tolaik daudz palīdzējusi tēva pusmāsa, meitenes krustmāte Arnita. Ļoti pateicīga L. Beķere ir Pilsrundāles skolā iepazītajai jaunajai skolotājai Baibai Villerušai, tagad Tormanei, kas palīdzēja ar iekārtošanos darbā – vispirms Patērētāju biedrības tirdzniecības apvienībā par mantzini un pēc tam rajona kultūras nodaļā par grāmatvedi. Reizē ar darbu turpinājās mācības – pabeigta gan vidusskola, gan kursos iegūtas papildu profesijas.
Savas valsts patrioti
Latvijas brīvība atnāca reizē ar īpašuma tiesībām – laukos izdevās atgūt zemi, bet pilsētā, kur dzīvoja toreiz kopā ar vīru Aļģirdu, bija jāatstāj dzīvoklis. Tā 1996. gadā viņi pārcēlās uz laukiem ar bērniem – dēliem Jāni un Mārtiņu, kā arī meitu Elgu. L. Beķerei ir arī trīs mazbērni.
Ar savām atvasēm mamma lepojas – viņi esot īsti Latvijas patrioti un prom braukt nedomājot. Mārtiņš ir Nacionālo bruņoto spēku karavīrs, pabijis Irākā un Afganistānā. Tiesa, patriotismam ir sava rūgtuma pieskaņa – atalgojums Latvijā ir mazs.
Tomēr Beķeru ģimene degunu nenokar, un lēnām ap veco vectēva namu top jaunas sienas. «Pirmo pusi atjauninājām 1996. ga-
dā. Otra puse kavējās 20 gadus. Arī tagad ātri neiet uz priekšu. Gāzbetona blokus nopirkām 2013. gadā, bet tikai 2017. gadā sākām mūrēt. Toties esam bez kredītiem un parādiem,» pauž L. Beķere. Viņa cer, ka tuvākajos gados izdosies sienas apmūrēt, jumtu apjumt, tad varēs nojaukt iekšpusē esošās vecās nama sienas un izbūvēt iekšpusi par jaunu. L. Beķere ir pārliecināta, ka bērni un mazbērni mājā dzīvos. Kaut vai izmantojot kā vasaras mītni, bet dzīvos.
