Pirmos dūraiņus baušķeniece Sigita Krūmiņa esot noadījusi desmit gadu vecumā. Meitene būdama, viņa noskatījusies, kā to dara kaimiņiene, jo ne Sigitas mammai, ne vecmāmiņai rokdarbiem nav atlicis laika.
Pirmos dūraiņus baušķeniece Sigita Krūmiņa esot noadījusi desmit gadu vecumā. Meitene būdama, viņa noskatījusies, kā to dara kaimiņiene, jo ne Sigitas mammai, ne vecmāmiņai rokdarbiem nav atlicis laika.
Vaļasprieks kļuvis par kaislību
Divus gadus vēlāk iemācījusies adīt pirkstaiņus, un drīz citas sievietes pusaudzei padomu prasījušas. Sigitas adītājas stāžs nu jau trīsdesmit gadu garumā. Daudzi saka, ka neesot vērts, jo lietotu apģērbu veikalos tagad var nopirkt dažnedažādus citzemju darinājumus, novalkāt, izmest un aizmirst. Tomēr Sigita ada joprojām. Tas esot vaļasprieks, kas jau kļuvis par kaislību. Kad veselības dēļ adāmadatas uz dažām dienām jānoliek plauktā, viņa nudien jūtoties slikti.
Sigitas Krūmiņas darināto apģērbu skaits esot tik prāvs, ka krietna auto kravas kaste būtu pilna. Ar cimdiem un zeķēm vairākiem gadiem esot apgādāti visi tuvinieki. Vienīgā lieta, kas pagaidām neesot adīta, ir mētelis, atzina Sigita. Citiem un par naudu viņa gan tikpat kā neesot adījusi. Ja rokdarbs nav izdevies pa prātam, bez šaubīšanās un reizēm par šausmām mājiniekiem to izārdījusi līdz pēdējam valdziņam.
Pacietības viņai netrūkstot. Kopš bērnības laukos augušajai Sigitai patikuši darbi, ko citi bērni gluži vai ienīst, – ravēšana, ogu lasīšana, virtuves un saimniecības rūpes. Ballītes, sarīkojumi un ceļojumi nekad neesot vilinājuši. Pēc vidusskolas Sigita izmācījusies par šuvēju un mājiniekiem šuvusi visu – arī mēteļus un vīram jaunu bikšu kārtu.
Smaids kā vairogs
Sigita Krūmiņa, cilvēkus uzlūkojot, cenšas uzsmaidīt. Kaut arī sarunā viņa atzina, ka neesot no tām sievietēm, kuras nemēdz nervozēt. Nereti nākoties raizēties, piemēram, par mājinieku veselību, taču viņa žēlošanos necieš, drīzāk pasmaida.
Nomierinot arī adīšana, atzina Sigita. Nu jau vairākus gadus viņas darbs liek naktis pavadīt nomodā. Tiek lasītas grāmatas, vērotas televīzijas pārraides, tomēr labākais laika kavēklis esot rokdarbi, turklāt no smalkākajām dzijām. Tās pirms apmēram piecpadsmit gadiem sapirktas kādreiz populārajā veikalā «Čaklās rokas» Rīgā.
Vasarā adīšana tomēr atkāpjoties dārza darbu priekšā. Ik pavasari un rudeni prāvs zemes gabals tiekot uzrakts. Tas darīts gan taupības, gan veselības dēļ. Cilājot lāpstu, abi ar vīru esot priecīgi nomest krietnu skaitu apaļības kilogramu. Vēlāk gan tas tiekot atgūts ar uzviju, jo Sigita krāj dažādas receptes. Kopā ar meitu un vīramāti viņas līdz ziemas sākumam pagrabā plauktus piepildot līdz griestiem ar dažādiem kārumiem, kas tapuši no pašu izaudzētā.
Sigita Krūmiņa nesūdzas, ka tas ir apnicīgi, nogurdinoši un nevajadzīgi. Dara to, kas patīk, un jūtas labi. Kurš apgalvojis, ka šādu sieviešu vairs nav?
