«Mans dzīves pamatmotīvs ir rast sapratni ar cilvēkiem un prast strādāt tā, lai citiem nevajadzētu pārmest,» saka akciju sabiedrības «Latvijas gāze» Bauskas iecirkņa vadītājs Aivars Bērziņš.
«Mans dzīves pamatmotīvs ir rast sapratni ar cilvēkiem un prast strādāt tā, lai citiem nevajadzētu pārmest,» saka akci- ju sabiedrības «Latvijas gā- ze» Bauskas iecirkņa vadītājs Aivars Bērziņš.
Viņam 11. martā 60. dzimšanas diena.
Valdnieks pār bīstamu lietu
Speciāli Rīgas 800 gadu jubilejai «Latvijas gāze» izdos grāmatu ««Latvijas gāze» gadu tūkstošu mijā». Aivaram Bērziņam ir jāgatavo materiāli par gāzes apgaitas sistēmu mūsu rajonā, tāpēc viņš aizdomājies arī par savu dzīvi, kas jau no 1963. gada saistīta ar šo jomu. Sākumā viņš strādājis par atslēdznieku, pēc tam ilgus gadus vadījis uzņēmumu. «Mūsu profesijā jāstrādā ar bīstamu lie- tu – gāzi. Tas gan atbaida, gan vilina. Prasme to pārvaldīt rada pašapziņu,» uzskata Aivars Bērziņš.
Ielūkojies vilku spīdošajās acīs
Jau no bērnības A. Bērziņš ir kaislīgs mednieks: «Kad man bija septiņi gadi, svētdienā, savā vienīgajā brīvdienā, nevēlējos atpūsties, daudz vilinošāk šķita visu medību dienu piedalīties par dzinēju. Toreiz jutos lepns, ka varu nopelnīt naudu un ir iespēja izšaut ar bisi.» Aivars atceras sajūsmu par pirmo nomedīto zaķi.
Daudzus gadus Aivars Bērziņš ir mednieku kolektīva «Nīzere» vadītājs. Novērots, ka sezonas beigās atliek mazliet pabraukt ar mednieku mašīnu pa mežu, kad zvēri to pazīst un noslēpjas. Ja Aivars esot noskatījis kādu dzīvnieku, bet šāviens to nav trāpījis, par neveiksmi viņš neskumstot. Dabai – savi likumi.
Lasot speciālo literatūru, iepazītas meža iemītnieku savdabības. Medņi, kuri riesta laikā sēžot uz priežu zara, medniekam šķietot kā labi aktieri. Putniem tajā laikā prātā esot trīs meldiņi, bet atklājas, ka dziedot tie nedzirdot, – īsts mērķis medniekam.
Aivars Bērziņš atceras gadījumu pirms 20 gadiem Dāviņos. Uz kādu saimniecību katru nakti vilki nākuši ganībās plēst jaunlopus. Mednieki sasēduši katrs savā postenī, gaidījuši, bet no pelēčiem ne vēsts. Līdz piepeši bullēni, kā palīdzību lūdzot, saskrējuši aiz vīru mugurām, viņiem pretī – trīs vilki ar gailoši spīdošām acīm. Pirmais šāviens bijis garām, pārējie tāpat, bet vilki aizbēguši un likuši lopus mierā.
Par veiksmi medībās liecina trofejas – A. Bērziņa dzīvokli un darba telpas rotā briežu ragi, mežakuiļu ilkņi, medņa un caunas izbāžņi.
Medījumu gatavošanu uztic sievai
Jubilāra dzīvesbiedre Vija ir pensionēta medmāsa, kura ilgus gadus palīdzējusi atveseļoties slimnīcas bērnu nodaļas pacientiem. Kā jau mednieka sieva, viņa pieradusi, ka pēc medījumu apstrādes jāgatavo maltīte. Vīram visvairāk garšojot aļņa aknas.
Dēla Anda meitām Ievai un Elvai no vectēva iedzimusi interese par dabu, viņas priecājas par iespēju aizbraukt uz mežu, iepazīt augus, sēnes, zvēru pēdu nospiedumus. Ieva desmit gadu danco deju kolektīvā «Mēmelīte», Elva apmeklē dramatisko pulciņu skolā.
Satraucošas izjūtas Aivars Bērziņš pārdzīvojis, ar laivām ceļojot pa varenajām Krievijas un vairākām Latvijas upēm. Braukts ir tālu un redzēts daudz, īpaši iespaidi esot palikuši no katras vietas.
Aivars atceras braucienu uz Kazahstānu, kur armijā dienējis dēls. Vajadzējis vien piezvanīt uz vietējo gāzes apgādes dienestu un pateikt, ka atbraucis profesijas «brālis». Uzreiz viņam piedāvāta labākā viesnīca. Aivars to novērtē, jo tikai kolēģi, kuriem ir līdzīgs darbs, atbildība un intereses, spēj izprast un palīdzēt cits citam, lai arī sastopas pirmo reizi.
