Iecavas stacijas teritorijā pārsvarā mīt pensionējušies dzelzceļnieki. Dzīvojamās mājas uzceltas padomju laikos dzelzceļa strādniekiem un darbiniekiem.
Iecavas stacijas teritorijā pārsvarā mīt pensionējušies dzelzceļnieki. Dzīvojamās mājas uzceltas padomju laikos dzelzceļa strādniekiem un darbiniekiem.
Paaugstināts piesārņojums
Iecavas novada Domes priekšsēdētājs Jānis Pelsis stāsta: “Iecavas stacija nav izdalīta kā atsevišķa apdzīvota vieta. Tā iekļaujas kopējā Iecavas teritorijā. Dzelzceļa sliedes ir dabīga robeža, kas atdala Iecavas un Dzimtmisas apdzīvotās vietas.”
Iecavas stacijas tuvumā atrodas četras divstāvu daudzdzīvokļu ēkas un divas privātmājas. Neviens daudzdzīvokļu nams pašvaldībai nepieder, norāda vietvaras vadītājs. Viņš Iecavas staciju atsevišķi raksturot nevar, bet var runāt par teritoriju aptuveni 250 hektāru platībā abpus dzelzceļa sliedēm stacijas rajonā. Tajā ietilpst akciju sabiedrības (a/s) “Balticovo” saimniecība. “Pozitīvi, ka šeit var attīstīties jebkura rūpnieciskā ražošana. Negatīvi, ka dzīvošanai šis rajons nav piemērots, jo tur ir paaugstināts rūpnieciskais piesārņojums un dzelzceļa bīstamības faktors,” atklāj J. Pelsis. Tādēļ saskaņā ar Iecavas novada teritoriālo plānojumu šī vieta paredzēta tikai rūpnieciskai apbūvei.
Tā kā pašvaldībai nekas Iecavas stacijā nepieder (pat ceļi), tā nav tiesīga tur ieguldīt finanšu līdzekļus, norāda priekšsēdētājs. Vienīgais izņēmums ir Baložu kapi. Vietvara rūpējas par to sakoptību.
Intensīvi izmanto dzelzceļu
Iecavas dzelzceļa stacijas vecākā kravu pieņēmēja vietējā iedzīvotāja Biruta Rone min, ka stacijas tuvējā apkārtnē dzīvo ap 50 cilvēku.
Roza Lupašku, stacijas priekšniece, uz darbu braukā no Iecavas. Pašlaik dzelzceļniekiem ir saspringts darba ritms, nereti pat bez brīvdienām. Ļoti liela kravu plūsma ir Iecavas dzelzceļa pārbrauktuves būves un maģistrāles A-7 remonta dēļ. Ceļa būvētāja SIA “Šlokenbeka” un agroķīmijas produkcijas tirgotāja SIA “Latagra” intensīvi izmanto dzelzceļa pakalpojumus.
Savs labums no tā ir desmit iecavniekiem. Viņiem ir nodrošināts ļoti labi apmaksāts sezonas darbs. R. Lupašku atklāj, ka, izkraujot vagonus, dienā iespējams nopelnīt pat līdz 50 latiem “uz rokas”.
“Bauskas Dzīve” lūdza iecavniecei, lai raksturo vietējos iedzīvotājus. Viņa atbild: “Kāds tu esi pats, tādi ir cilvēki apkārt.” Dzelzceļnieki esot labsirdīgi, vienkārši un izpalīdzīgi. Stacijas vecākajai kravu pieņēmējai B. Ronei rit jau 47. darba gads. Pie viņas vienmēr var iet pēc padoma, novērtē R. Lupašku.
Jūtas kā uz salas
Līdzīgi kā citur, arī dzelzceļnieku bērni pārsvarā aiziet no dzimtās vietas. Daļa no viņiem braukā uz darbu Rīgā, iztiku pelnot celtniecībā, apsardzē, tirgū un kafejnīcās. Pēdējā laikā strauji mainās paaudzes, aizsaulē aizgājušo lētos mājokļus nopērk ļaudis no citurienes. Kā atzina daudzi vietējie iedzīvotāji, visvairāk ikdienā viņi izjūt veikala trūkumu. Stacijā neiebrauc pat autoveikals.
Uzņēmuma “Bauskas tirgotājs” bijusī noliktavu darbiniece pašlaik pensionāre Emīlija Dreijere dzīvi stacijā salīdzina ar atrašanos uz salas. Veikala nav, bet autobusa pieturas tālu. Pensionāriem grūti atnest pārtiku. “Ne dzelzceļam, ne pagastam nerūp, kā te ir,” domā 70 gadu vecā E. Dreijere. Viņai žēl, ka pašvaldība vairs nesniedz vientuļiem pensionāriem apkures pabalstu.
Raizes par apsaimniekošanu
Vilnis Grīnbergs šeit ir izaudzis. Viņš strādā a/s “Balticovo”. “Nomaļa jau dzīve te ir,” atzīst jaunais vīrietis.
V. Grīnbergs raizējas, ka daudzdzīvokļu mājai, kurā viņš mīt, nav apsaimniekotāja. Ēkā neviens iedzīvotājs nav privatizējis dzīvokli. Viņiem nav zināms, kam pašlaik ēka pieder. Apsaimniekošanas problēma satrauc arī Baibu Peki, kura strādā veikalā “Saulīte” Iecavā, un pensionāri Mirdzu Kaspari. “Samērā nesen dzelzceļš uzlika mājai Iecavas stacijā 2 jaunu šīfera jumtu. Kopumā ēkas ir sakārtotas. Daži dzīvokļi ir privatizēti. Nezinu, kāpēc pašvaldība negrib ņemt mūsu mājas apsaimniekošanā,” teic pensionāre. Viņa par vietējiem stāsta, ka katrs strādā, kā var, un neviens nav nodzēries. Kāds audzē dārzeņus, cits aizņemts valsts darbā, daži braukā peļņā uz Rīgu.
Jāierobežo ātrums
Pie visām daudzdzīvokļu mājām ir grantsceļš. V. Grīnbergs baidās par mazajiem bērniem, kuri brīvi var izskriet uz brauktuves. Pirms stacijas nav nevienas ātrumu ierobežojošas ceļa zīmes, tādēļ pēc kravām mašīnas un traktori garām brauc ātri.
Vilcienus vietējie nemana. Taču pēdējā laikā kravas ceļu būvei izkrauj līdz pat trijiem naktīs. “Lielais troksnis varētu būt līdz pulksten 23, taču vēlāk tas kļūst apgrūtinoši,” sadzīves problēmas atklāj vietējais.
V. Grīnbergam pašvaldības darbu vērtēt grūti, jo nekādas darīšanas kārtot nav nācies. Kad viņa mamma noformējusi invaliditātes grupu, vietvara divus gadus vedusi malku. Cita rosība stacijā nav manīta.
