Trīsgadīgs meitēns ar līksmu «Bonjour, Mimī!» iekrīt omītes apskāvienos. Tūdaļ viņa traucas pie Ziemassvētku mielasta galda un labā latviešu valodā vecmāmiņai jautā, vai drīkst paņemt piparkūciņu. Vēlāk pie eglītes viņa aizrautīgi dzied korāli angļu valodā. Meitene ir manas senas paziņas «franču» mazmeitiņa. Bērna vecāki uz ārzemēm pārcēlās karjeras dēļ. Šķita, ka nepaliks ilgi. Bērni vēl nebija piedzimuši, bet viņu nākšana pasaulē plānus mainīja. Šogad ģimene uzbūvēja māju. Vairs neviens neuzdod jautājumu par atgriešanos Latvijā. Neviens nav arī noskumis, jo kas gan var būt labāks par bērnu un mazbērnu sakārtotu dzīvi!
Jaunos vecākus ar Latviju saista ārkārtīgi ciešas ģimeniskas saiknes un arī nedaudz sentimenta. Katru atvaļinājumu viņi pavada Latvijā, noīrējot namiņu klusā vietā pie jūras. Ziemassvētku vakarā, sarunājoties ar meitenītes vecākiem, atskārtu, ka sirdī viņi ir dedzīgāki patrioti nekā mēs, savās dzimtajās vietās dzīvojošie. Šī tikšanās man pavēra nedaudz citādu skatupunkta lodziņu uz aizbraukšanas un atgriešanās tēmu. Protams, ir bezgala skumji, ka gaišie prāti un strādīgās rokas, kas devušies uz citām zemēm, nevairo Latvijas attīstību. Bet citādi nav iemesla vaimanāšanai, tāpēc ka daudzi jo daudzi ir saglabājuši un nākamajām paaudzēm nodos savu latvietības kodu.
Manas paziņas – «franču» mazmeitas omītes – ģimenē ir arī cits stāsts. Viņas dēls un vedekla – jauni ārsti – devās strādāt uz Rietumiem. Pēc dažiem gadiem atgriezās par spīti labajam atalgojumam un sakārtotajai medicīnas sistēmai. «Es jutos kā robots nevainojami funkcionējošā mašinērijā. Nekā cita, izņemot darbu, mums nebija – ne draugu, ne rāmu sarunu, ne patiesas sirsnības,» atceros jaunā daktera stāstu. Varbūt mums tomēr ir jāpaplašina māju sajūtas rādiuss, jo Eiropa – tie esam arī mēs?
