Drīz būs apritējis pusgads, kopš Latvijā ieviests eiro un esam atteikušies no nacionālās valūtas – lata. Pirmajās nedēļās cenas daudzus šokēja, jo uz tām redzamie cipari bija lielāki. Tagad jau esam pieraduši pie jaunām naudaszīmēm un cenām.
Tautsaimniecības eksperti atzīst, ka, veicot pārrēķinus no latiem uz eiro, ir gadījumi, kad cenas noapaļotas uz augšu. Kāpēc tā noticis? Vai tādēļ, ka Latvijā ir eiro, varbūt tirgotāji tāpat būtu cēluši cenas? Tagad viņi izmantoja momentu, lai tās noapaļotu uz augšu.
Pagājušā gada beigās daļa uzņēmēju atzina, ka eiro ieviešanai nav izvēlēts veiksmīgs modelis – pārlieku lielas izmaksas valsts uzkrāvusi tirgotāju pleciem. Ir izskanējuši apgalvojumi, ka tirgotājiem būtu bijis izdevīgāk, ja paralēlā cenu atspoguļošana būtu īsāku periodu, kaut vai tāpēc, ka joprojām patērētāji mēdz jaukt cenas. Citi droši vien vēlētos, lai cenu salīdzinājums ir ilgāk – vienu vai pat divus gadus. Dažās Rietumeiropas valstīs, kur eiro ieviests jau pirms vairākiem gadiem, paralēlā cenu atspoguļošana notiek joprojām – pēc pašu tirgotāju gribas, lai pircējiem vieglāk saprast, cik prece maksā.
Uz jautājumiem par to, cik veiksmīgi norisinājies eiro ieviešanas process Latvijā, atbild SIA «Latvijas Tirgotāju savienība» līdzīpašnieks Raimonds Okmanis.
Ieviešot eiro, tika noteikts paralēlo cenu atspoguļošanas periods. Vai tas ir attaisnojies?
– Protams. Pirmajā mēnesī, kad algas tika izmaksātas eiro, vairākumam prātā joprojām bija lati. Daudzi, pētot preču piedāvājumu, vispirms uzmanību pievērsa cenai latos. Daži joprojām tirgotājiem jautā cenu latos, protams, tas notiek arvien retāk. Paralēlo cenu atspoguļošanas prasība bija pareizs solis.
Vai valsts noteiktais paralēlo cenu atspoguļošanas periods ir optimāls? Varbūt tas jāpagarina?
– Paralēlo cenu atspoguļošanu nav vērts pagarināt, jo nav jau aizliegts to pārtraukt. Katrs tirgotājs pats izlems – saglabāt to vai ne. Likumā noteikts, līdz kuram datumam minētais process obligāti jānodrošina, bet nekur nav teikts, kad tas jāpārtrauc. Dažos veikalos droši vien arī turpmāk uzrādīs cenu gan eiro, gan latos.
Kā rīkosies jūsu vadītais uzņēmums?
– Mēs lēnām pāriesim uz vienu valūtu, taču ir skaidrs, ka tas notiks šī gada otrajā pusē. Dubultā cenu atspoguļošana nozīmē papildu izmaksas. Kad beigsies pašreizējās cenu zīmes, cenu atspoguļosim vienā valūtā – eiro. Tirdzniecības uzņēmumiem, kuriem nav speciālas kasu sistēmas, paralēlā cenu atspoguļošana nozīmē papildu roku darbu. Zīmīte ir maza, divu cenu ierakstīšana tajā nav viegla. Līdzko būs iespēja, daudzi tirgotāji, arī mēs, pāries uz cenu atspoguļošanu tikai eiro. Protams, uzņēmumiem, kuriem ir elektroniskā cenu atspoguļošanas sistēma, šo procesu nodrošināt ir ievērojami vienkāršāk, taču arī šīs kompānijas nav ieinteresētas turēt noliktavās lielu daudzumu lieku cenu zīmju. Tomēr neviens uzņēmējs 1. jūlijā neaizvērs veikalus un vienā piegājienā netaisīs cenu zīmes tikai eiro valūtā.
Kad sākās paralēlo cenu atspoguļošana, patērētāji nereti jauca, kurš skaitlis nozīmē eiro, kurš – latus. Vai šāda problēma vērojama joprojām?
– Šādi apgalvojumi ir populistiski. Visās cenu zīmēs norādīta valūtas abreviatūra, proti, latos vai eiro. Daļa tirgotāju cenu latos atspoguļoja ar mazākiem cipariem nekā eiro, daļa – pretēji. Manis pārstāvētajos veikalos šīs norādes bija vienādas. Nav nācies dzirdēt īpašas sūdzības par to, ka minētais princips būtu radījis neērtības. Varbūt dažādas neskaidrības radās pašā sākumā janvārī, pašlaik skaļu protestu nav.
Cik veiksmīgi Latvijā notikusi pāreja no vienas valūtas uz citu?
– Latvijas valdība iepazīstināja ar veiksmes stāstiem un to, cik vienmērīgi notikusi pāreja no latiem uz eiro, arī kampaņa par sagatavošanos pārejai veikta laikus. Lielākais slogs bija tirgotājiem. Mazumtirgotājiem bija jānodrošina eiro priekšpiegādes, «jāiesaldē» nauda, par inkasācijām bija jāmaksā bankām, kas uz tā rēķina nopelnīja. Pirmās divas šī gada nedēļas bija ļoti smagas un saspringtas, jo vajadzēja pieņemt latus un atlikumu izdot eiro.
Cik šis process izmaksāja jūsu uzņēmumam?
– Šādi dati vēl nav apkopoti, jāņem vērā atsevišķi būtiski aspekti. Ir divu veidu veikali – ar kases sistēmām un bez tām. Tur, kur kases sistēmu nav, eiro ieviešana izmaksāja mazāk, bet tur nācās vairāk piesaistīt resursus – pārdevējiem bija vairāk darba. Veikaliem, kam ir kasu sistēmas, nācās apmaksāt informācijas tehnoloģiju programmētāju darbu. Vieniem nācās papildus maksāt pārdevējiem, kas ar roku pārrakstīja cenu zīmes, otriem – piesaistīt programmētājus un maksāt viņiem par padarīto. Izmaksas nebija mazas. Tajā pašā laikā tās arī nebija tik lielas, salīdzinot ar stresu un saspringumu, ko nevar izmērīt nekādās mērvienībās.
Lielākai lomai šajā procesā vajadzēja būt Latvijā strādājošām komercbankām, bet tās darbojās vienīgi kā naudas loģistikas nodrošinātājas, pārvedot naudu no sava seifa uz tirdzniecības vietu un par to labi pelnot. Negribu teikt, ka mazumtirgotājs bija vienīgais un lielākais cietējs, taču eiro ieviešana balstījās uz tirgotāju pleciem. Kad sākās eiro priekšpiegādes, uzradās dažādas mazas firmiņas, kas piedāvāja par atsevišķu samaksu izglītot veikalu pārdevējus, lai viņiem viss būtu skaidrs, lai viņi neko nesajauktu. Manuprāt, šajā gadījumā vajadzēja būt finansējumam no valsts, apmaksājot to speciālistu darbu, kuri no Rīgas brauktu pie uzņēmumiem un tirgotājiem skaidrot, kādai jāizskatās jaunajai naudai un kā izvairīties no viltojumiem. Mazas firmiņas vēlējās ātri nopelnīt uz tirgotāju rēķina. Tirgotājiem eiro ieviešana izmaksāja visvairāk.
Cik optimāla bija Patērētāju tiesību aizsardzības centra (PTAC) darbība šajā periodā?
– Šīs institūcijas darbinieki bija uzdevumu augstumos. Mēs rīkojām tikšanos ar PTAC darbiniekiem, kas mums visu parādīja un izstāstīja, kādai vajadzētu izskatīties cenu zīmei, lai cilvēki to uztvertu pareizi. Tika izstrādātas vadlīnijas, kurām mēs sekojām. Protams, notika arī PTAC pārbaudes, iespējams, bija arī kādas nesaprašanās, taču nevarētu teikt, ka kaut kas būtu noticis nepamatoti – PTAC speciālistu attieksme bija saprotoša. Rezultāts ir skaidri redzams – cilvēki pāreju no latiem uz eiro neuztvēra kā šoku.
