Par mākslas darbu izstādēm muzejos interesējoties tikai pieci procenti Latvijas iedzīvotāju.
Par mākslas darbu izstādēm muzejos interesējoties tikai pieci procenti Latvijas iedzīvotāju. Statistikas dati gleznotājai Īrai Rozentālei šķiet pārsteidzoši. Tā vietā, lai gremdētos pārdomās par bezcerīgo situāciju, Īra piedāvāja “Bauskas Dzīvei” veidot aprakstu ciklus par mūsu rajona pagastu māksliniekiem. Pirmais atvērums, kas tapis sadarbībā ar lieliskās idejas autori, ir veltīts Svitenes pagasta māksliniekiem.
Akadēmijas maģiskais gaiss
Ceļš uz Svitenes pagasta Kožeļu mājām ir dubļains un izdangāts. Necilais namiņš noslēpies aiz milzīgām tūjām. Izdevniecības “Liesma” bijušais galvenais mākslinieciskais redaktors Harijs Purviņš dzīvo ļoti, ļoti pieticīgi. Viņam ir 84 gadi. Svitenieki Hariju joprojām dēvē par mākslinieku, apliecinot cieņu pret viņa mūža darbu un aicinājumu.
Katra inteliģenta latvieša mājas bibliotēkā noteikti atradīsies vismaz desmits izdevumu, kuru grafiskā dizaina autors ir Harijs Purviņš. Latvijas lielākajā izdevniecībā “Liesma” viņš strādāja no 1957. līdz 1978. gadam. Svitenieks ir ilustrējis vairākus simtus grāmatu.
“Ja reiz tu esi ieelpojis Mākslas akadēmijas gaisu, visu mūžu no tā vaļā netiksi. Gluži tāpat kā jūrnieks pēc pirmās kuģošanas,” vecmeistars citē sava studiju biedra svitenieka Zigurda Gustiņa atziņu. Latvijas Mākslas akadēmijā Harijs iestājās 1942. gadā, drīz tika iesaukts armijā. Pēc smaga ievainojuma jauneklis ilgstoši ārstējās Krievijā.
Harijs atceras savu atgriešanos Mākslas akadēmijā, kur ieradies tieši no Kazaņas kara hospitāļa: “Vārgs, nomocīts, saņurcītās drēbēs vēru vaļā kancelejas durvis. Man pretī labi pašūtā Latvijas laiku ancukā, kājas sakrustojis, sēdēja impozants kungs. Viņš nicīgi pavērās manī un izstiepa pirkstu: “No kurienes jūs esat ieradies? Kā no miskastes izvilkts…” Šie vārdi man “uzsita asinis”, jutos ļoti pazemots. Smalkais kungs bija profesors Oto Skulme.”
Vide kļūst politizēta
Harijs tika otrreiz uzņemts Mākslas akadēmijā, taču jutās vīlies. “Tā vairs nebija inteliģentā augstskola ar sirsnīgām, izsmalcinātām profesoru un studentu attiecībām. Okupācijas laiks akadēmiju bija pārvērtis par skolu, pirmajā vietā izvirzot politmācību, marksistisko estētiku, PSRS vēstures īso kursu. Tika nodibināta arī militārās mācības katedra. Par laimi, man, kara invalīdam, šīs muļķīgās nodarbības nebija jāapmeklē. Vienu laiku pat tika spriests, ka akadēmijā jāiekārto karceris studentiem, kuri neapmeklē militārās mācības,” grafiķis raksturo pēckara periodu.
Pēc akadēmijas beigšanas Harijam Purviņam laimējās kļūt par mākslinieku Latvijas Universitātē, nevis mācīt rasēšanu lauku skolā. Šo darbu viņam izgādājusi padomju laika politiskā darbinieka Borisa Pugo māte. Universitātē viņa ieņēmusi prorektores amatu.
Redaktora darbs nemainās
Lai gan Harijs Purviņš kategoriski atteicies no piedāvājuma kļūt par komunistiskās partijas biedru, viņa turpmākā karjera veidojusies bez acīmredzamiem šķēršļiem.
Izdevniecības mākslinieciskā redaktora darba specifika, laikam ritot, nav mainījusies. Gluži tāpat kā Harija kolēģi mūsdienās, arī viņš izvēlējies grāmatu ilustrāciju autorus un raudzījies, lai pasūtījumi tiktu izpildīti noteiktā termiņā. Neskaitāmas dienas un naktis pavadītas tipogrāfijā, sekojot iespieddarbu kvalitātei. Galvenā mākslinieciskā redaktora pilnvaras svitenieks izmantojis, grāmatu ilustrēšanā iesaistot jaunus latviešu māksliniekus, jo izdevīgus pasūtījumus pirms tam saņēmuši “nopelniem bagātie” sociālistiskā reālisma slavinātāji. Dzimtas mājās Svitenē mākslinieks atgriezies 1978. gadā, kad aizgājis pensijā.
Bērnības lielā autoritāte
Gleznotāja Īra Rozentāle svitenieku Hariju Purviņu uzskata par savu garīgo skolotāju. Viņa personības un talanta valdzinājums noteicis arī profesijas izvēli. “Tolaik Harijs bija Svitenē vienīgais akadēmiski izglītotais mākslinieks – manas mammas klases biedrs un mūsu ģimenes draugs. Es jau no četru gadu vecuma zināju, ka būšu māksliniece. Tētis Harijam lūdza novērtēt manus pirmos zīmējumus. Viņam bija visnotaļ pozitīvas atsauksmes. Kādu dienu viesodamies mūsmājās, Harijs ar mīkstu zīmuli uzskicēja divžuburu liepu. Skatījos kā brīnumā, biju gluži apmāta. Skici nēsāju sev līdzi, mēģināju atdarināt,” bērnības izjūtās kavējas Īra.
Arī studiju gados, apmeklējot vecākus Svitenē, Īra atradusi laiku intelektuālām sarunām ar Hariju Purviņu: “Reiz satikāmies ciema veikalā. Termometrs rādīja mīnus 25 grādus. Stāvot pie bodes, bijām tik dziļi iegrimuši diskusijā, ka nejutām tuvojamies vakaru. Piepeši parādījās Harija meita Mārīte. Viņa, tēti meklējot, bija ļoti uztraukusies. Nevienam nevarēja ienākt prātā, ka sarunās par mākslu var pilnīgi pazaudēt laika izjūtu.”
Uz pili pie skolotājas
Tikpat nozīmīga loma Īras dzīvē ir bijusi gleznotājai Birutai Gustiņai. Viņa kļuva par meitenes privātskolotāju zīmēšanā un gleznošanā. Birutas Gustiņas dzīvoklis atradās Rundāles pilī. Meitenītei, kura vēl nemācījās skolā, tuvošanās pilij izraisījusi bijību, bet nokļūšana Birutas Gustiņas krāsu pasaulē šķitusi līdzvērtīga brīnumainam piedzīvojumam.
Īras pirmā skolotāja tagad ir dāma cienījamā vecumā. Viņa vairs nedzīvo Rundālē, bet Rīgā. Kādreizējā audzēkne allaž ir augstu vērtējusi Birutas Gustiņas gleznotājas talantu: “Viņa ir tik temperamentīga un dzīvespriecīga! Savulaik es uzskatīju par lielu godu sadarboties ar Birutu izstāžu organizēšanā Rundāles pagastmājā. Mēs gribējām iedibināt jaunu tradīciju.”
Amerikāņu spiegi Bauskā
Savukārt Harijs Purviņš nepārstāj apbrīnot Zigurda Gustiņa īpašo apdāvinātību. Viņaprāt, mākslinieks nepaguva savas spējas izpaust pilnībā, jo nenodzīvoja ilgu mūžu. Studiju gados vasaras gleznošanas praksi Harijs un Zigurds pavadījuši Bauskā un Rundālē, kur piedzīvojumi gadījušies teju uz katra soļa. “Vairākas reizes tikām noturēti par spiegiem. Piecdesmitajos gados visi ierēdņi bija aizdomu pilni. Ja divi jauni puiši visu dienu pētīja kādu ēku un mēģināja to precīzi uzzīmēt, tad bija skaidrs, ka viņi ir amerikāņu slepeno dienestu aģenti. Man patika ierēdņus provocēt un iesaistīties absurdās diskusijās. Kad lieta kļuva pavisam nopietna, Zigurds pamanījās glābt situāciju,” jaunības draiskulības atceras Harijs.
***
Uzziņai
– Svitenes pagastā dzimuši mākslinieki:
Īra Rozentāle (gleznotāja), Harijs Purviņš (grafiķis, strādājis par izdevniecības “Liesma” galveno māksliniecisko redaktoru), Mārīte Purviņa (grafiķe), Dzirkstīte Purviņa (grafiķe), Zigurds Gustiņš (grafiķis), Biruta Gustiņa (gleznotāja, strādājusi par zīmēšanas skolotāju Pilsrundāles vidusskolā), Timeja Strautiņa (tekstilmāksliniece), Mazalda Viesta (gleznotāja, dzīvo Šveicē), Oskars Breihs (rotkalis), Uģis Mežavilks (grafiķis, karikatūrists), Rūta Mežavilka (grafiķe, arī rakstniece un dzejniece), Agita Baumgartena (Liepājas lietišķās mākslas vidusskolas absolvente).
Faktus apkopojusi Ī. Rozentāle.
***
Interesanti
– Bauskas novadpētniecības un mākslas muzejā gleznotājai Īrai Rozentālei ir bijušas trīs personālizstādes. Līdz šī gada 1. decembrim muzejā varēs aplūkot viņas darbu ekspozīciju “Mājupceļš. Studijas”. Viena izstāde gleznotājai ir bijusi salonā “Meistars Gothards” un Svitenes pagasta padomē.
– Pilsētas muzejā notikušas Mazaldas Viestas darbu trīs izstādes un divas Uģa Mežavilka grafikas izstādes. Rundāles pagasta izstāžu zālē bijuši eksponēti Timejas Strautiņas darbi.
