Civillaulībā dzimušajiem bērniem var rasties psiholoģiskas problēmas. Īpaši tās saasinās tad, kad tēvs pamet ģimeni.
Civillaulībā dzimušajiem bērniem var rasties psiholoģiskas problēmas. Īpaši tās saasinās tad, kad tēvs pamet ģimeni. Psiholoģe Benita Svareniece stāsta par bērna izjūtām šajā visnotaļ sarežģītajā situācijā.
Mamma nozīmē nepārtrauktību
Bērns ir ļoti, ļoti cieši saistīts ar abiem vecākiem. Viņa izjūtas varētu būt šādas: «Mamma ir tā, kas nāk manī iekšā un mani padara par mani. Mamma ir kaut kas mīksts, mīļš, mamma ir kā ēdiens, kā viss, ko var paglaudīt un apmīļot.
Tētis ir kaut kas ciets, saistīts ar promiešanu un atkalatgriešanos. Viņa aiziešanā ir kaut kas ciets, tas rada nepatīkamas izjūtas. Tētis ir vārds, ar ko apzīmē cilvēku, kuru mīl. Tētis nāk un iet, turpretī mamma ir nepārtrauktība.»
Svarīgi apliecināt mīlestību
Civillaulībā nereti pienāk brīdis, kad partneri nolemj pārtraukt kopdzīvi. Šķiršanās gadījumos nav vainīgo. Tā ir neveiksme. Ja bērns jau paaudzies, viņš redz, ka starp vecākiem zudusi saskaņa, tomēr viņš negrib noticēt savai intuīcijai vai vērojumiem.
Šajā situācijā bērnam var sākt veidoties zems pašvērtējums. Viņam šķiet, ka pats nav tik vērtīgs, lai tiktu mīlēts. Iespējamas arī bailes no tuvas saskarsmes, jo bērns neapzināti negrib atkal tikt ievainots. Parasti to visu pavada dziļa nedrošības sajūta. Tāpēc vecākiem būtu vēlams (ja iespējams, abiem kopā) izskaidrot bērnam, ka viņu savienība izirusi. Vēl ļoti svarīgi ir pateikt, ka tēvs un māte vairs nav viens otrā iemīlējušies, taču nenožēlo, ka viņiem piedzimis bērns. Mazajam cilvēkam ārkārtīgi nozīmīgi varētu būt vārdi: «Mēs tevi mīlam un mīlēsim kā līdz šim. Tu neesi vainīgs notiekošajā.»
Sieviete uzņemas divas lomas
Pēc civillaulības pārtraukšanas šķirtā māte piedzīvo neveiksmi. Līdz šim viņa bija nodevusies bērna audzināšanai, pametusi darbu profesijā, jo par ģimeni gādāja partneris. Tagad viņai jāuzņemas divkārša slodze – jāgādā par iztiku un jāaudzina bērns. Šajā laikā varētu gadīties, ka bērnam «pazūd» arī mamma, jo lielākā daļa laika viņai jāvelta darbam.
Sievietei, kura audzina bērnu bez tēva palīdzības, jāveic ļoti grūts ceļš. Cieņas un apbrīnas vērtas ir tās sievietes, kuras pilda abu vecāku lomu. Taču bērnam šajā situācijā varētu rasties tā dēvētais lomu sajaukums. Viņš īsti nevar izprast, kāda ir sievietes un kāda ir vīrieša loma ģimenē. Cilvēkiem, kuri bērnībā ieguvuši tādu pieredzi, vēlāk varētu būt nedaudz grūtāk veidot tēva un mātes lomu ģimenē.
Bērnam ir psiholoģiski smagi dzīvot kopā ar māti, kura nav izveidojusi jaunu laulību. Viņš jūt pienākumu mierināt māti un aizpildīt tukšumu sievietes jūtu dzīvē pēc šķiršanās ar partneri. Bērns saprot un redz, kā māte viņam ziedojas.
Redzot māti nelaimīgu, bērns var domāt, ka vainīgs ir viņš. Šādos gadījumos bērnam var veidoties vainas apziņa.
Bērnus sāpina tēva bezatbildība
Reizēm bērni kā negodu uztver tēva nevēlēšanos uzņemties atbildību par ģimeni. Jo lielāki viņi kļūst, jo vairāk izjūt dusmas tieši par tēva bezatbildību, nevis aiziešanu no ģimenes.
Nereti gadās, ka bērni sāk idealizēt pasauli, jo pārdzīvojums ir tik smags, ka savā apziņā viņi vēlamo pieņem par esošo. Pastāstīšu kādu konkrētu gadījumu. Mācību gada sākumā zēns ierodas skolā un paziņo, ka viņam ir jauns uzvārds. Skolotāja faktu noskaidro un secina – tagad zēnam ir viņa īstā tēva uzvārds. Taču sarunā ar zēna mammu tiek noskaidrots, ka viņas dzīvē juridiski nekas nav mainījies. Idealizēdams situāciju, puisis pieņēmis īstā tēva uzvārdu. No tā var secināt, cik smagi zēns pārdzīvojis, jo savā apziņā viņš vēlamo pieņēmis par esošo.
Tiekties pēc iekšējās tuvības
Otrs cilvēks – tā ir izvēle, nevis vajadzību apmierināšana. Izvēloties atrodam tieši to cilvēku, kuru gribam uzklausīt, redzēt un aizvien labāk iepazīt. Interese par viņu ir tik liela, ka spēj radīt laimes izjūtu, sniedzot maigumu un draudzību. Šī cilvēka klātbūtnē var pateikt visu un visā ar viņu dalīties. Tādas izvēles paziņošana nevar būt saistīta ar vainas apziņu. Otrs cilvēks jāpieņem un jārespektē tāds, kāds viņš ir, nevis tāds, kādu vēlamies redzēt. Sasniegt iekšējo tuvību gribu novēlēt visiem lasītājiem.
