Aijas Zariņas māte Zelma Groza un māsa Gunta Žukovska no 1975. gada dzīvo Stelpes pagastā. Gunta strādā par skolotāju Stelpes pamatskolā.
Aijas Zariņas māte Zelma Groza un māsa Gunta Žukovska no 1975. gada dzīvo Stelpes pagastā. Gunta strādā par skolotāju Stelpes pamatskolā.
Mākslas studentiem gleznotāja Aija Zariņa ir gluži kā elks. Gados vecāki cilvēki šad tad sūkstās, ka viņas māksla ir grūti uztverama un nesaprotama. Taču mākslinieces talanta pielūdzēji nemēdz strīdēties ar Zariņas daiļrades noliedzējiem.
20. gadsimta nogales Latvijas mākslā Aija Zariņa tiek uzskatīta par unikālu un neatkārtojamu gleznotāju.
Mazi bērni, uzlūkojot jebkuru lietu, parādību vai notikumu, parasti saka: «Man patīk (vai nepatīk).» Pieauguši cilvēki vērtējumam meklē pamatojumu. Dažiem to izdodas atrast, citiem – ne.
Lai izprastu vai vismaz apjaustu Aijas Zariņas mākslu, nevajag ne akadēmisko izglītību, ne piederību «smalkajām aprindām». Jo Aija pati tām patiesībā nepieder, būdama pārāk neatkarīga. Tomēr viņas klātbūtne jebkurā publiskā notikumā parasti tiek akcentēta. Aiju Zariņu nenodarbina sava tēla problēma. Viņa ir pārliecināta, ka personību veido trīs lietas – doma, spēks un darbs.
«Es neizjūtu skolasbiedru nekādu interesi par savu mammu un mūsu ģimenes dzīvi,» teic Rīgas Franču liceja 6. klases skolniece Zuzanna. Viņa ir vidējais bērns mākslinieces Aijas Zariņas ģimenē, un Zuzannai kopš agras bērnības jāapzinās gan vidējā bērna priekšrocības, gan atbildība. Brālim Arnim ir 22 gadi. Patlaban viņš pārbauda savas iespējas un talantus daudzās nozarēs. Kad «Bauskas Dzīve» sarunājās ar Zuzannu, Arnis bija komandējumā celtniecības darbos Maskavā. Brīvajā laikā viņš zīmē un glezno. Arņa izpausmes mākslā, kā to liecināja daži zīmējumi, pagaidām liek domāt par gluži citādāka stila klātbūtni nekā mammas Aijas Zariņas darbos. Mūsu gadsimta sākumā franči to sauca par sirreālismu, kas nozīmē – ārpus realitātes esošais.
Zuzanna ar lielu atbildību rūpējas par sešgadīgo māsiņu Tīnu. Jaunākā meita, tāpat kā visi bērni viņas vecumā, arī labprāt zīmē. Zuzanna stāstīja, ka māsai tiek dotas pašizpausmes brīvas iespējas.
«Ja mamma glezno, tad mēs zinām, ka viņu nedrīkst traucēt,» skaidro Zuzanna. «Dažreiz viņa man atļāva paņemt mazu otiņu un gleznot stūrītī uz lielā audekla.»
Andrejam ir 23 gadi. Viņš – Aijas Zariņas dēla Arņa draugs, krāšņu mūrnieks, kura galvenais princips savu darbu paveikt nevainojami. Ar Aijas ģimeni Andrejs iepazinās pirms dažiem gadiem pēc ugunsgrēka mākslinieces dzīvoklī.
«Dzīve parasti saved kopā iekšēji tuvus cilvēkus,» saka mākslinieces Aijas Zariņas dēla draugs. «Es neatbalstu diskusijas par Aijas mākslu. Kad pirmo reizi ieraudzīju Aiju gleznojam, nodomāju: «Johaidī, es arī tā varētu!» Nepagāja ilgs laiks, iekams secināju, ka nevarētu vis. Aijai gleznošana ir kā lūgšana. Redzot, cik dabiski un viegli viņa to dara, pārņem trīsas. Ar mākslu profesionāli saistīts neesmu nemaz, taču man ir savi vērojumi un secinājumi. Kāpēc cilvēki studē Mākslas akadēmijā? Lai iemācītos zīmēt un gleznot, kā VAJAG. Kad esi to apguvis, vari darīt, kā GRIBI.»
Savukārt baušķenieks, mākslas cienītājs Laimonis Šulcs, konstatē: «Aijas Zariņas simboliskās zīmes ir ļoti iedarbīgas. Vienalga, vai tie ir apļi, astoņnieki, vai Dievmātes galva. Arī putni, ar ko Aija aizrāvās pirms gadiem piecpadsmit. Cenšos apmeklēt visas izstādes. Mani sajūsmina mākslinieces drosme uzsvērt savrupību. Es uzmanīgi sekoju Aijas Zariņas daiļradei un redzu, ka viņas māksla iedalāma vairākos periodos. Aija aizrāvās ar monumentālām formām, tad sekoja mitoloģiskie cikli. Mani pārsteidza Dievmātes galva pirms vairākiem gadiem. Par gluži loģisku turpinājumu uzskatu Zariņas pašreizējo mākslu – simbolu valodu. Tie visi veido pasaules uzbūves pamatstruktūras un ietiecas bezgalībā.»
«Mani interesē tikai tas, ko pats domāju par Aijas darbiem, nevis kritiķu secinājumi,» vaļsirdīgi atzīstas Andrejs. Toties mākslas kritiķis Normunds Naumanis, iztirzājot Aijas Zariņas mākslu, konstatē, ka glezniecība var arī nebūt jutekliska un emocijas rosinoša, kā tradicionāli pieņemts uzskatīt. Latviešu deviņdesmito gadu māksla uzskatāmi demonstrē jauna domāšanas veida un atšķirīgas uztveres kvalitātes. Visspilgtāk tās izpaužas Aijas Zariņas darbos. Janvārī Mākslas muzejā notikušajā mākslinieces personālizstādē «AIJA zīmē» bija aplūkojami bezgalības zīmes – horizontāla astoņnieka – dažādi traktējumi. Šī senā zīme simbolizē kosmosa spirālveida kustību, Jaunās Derības skaitļu simbolikā ar astoto dienu saprot Kristus augšāmcelšanos un mūžības sākumu.
Andrejs apgalvo, ka, raugoties uz Aijas gleznotajiem baltajiem apļiem, viņš jūt vibrāciju. Šīs struktūras, viņaprāt, izstaro īpašu enerģiju. «Es atceros, kā Aija tos gleznoja,» saka Andrejs. «Viņa vienmēr strādā ar vieglu sirdi un vieglu roku. Otru tik patiesu un nesamākslotu cilvēku kā Aija vēl neesmu sastapis. Aija ir brīva visās savās izpausmēs. Viņai nav svarīgi, ko domā sabiedrība. Tā vienmēr meklē pielūgsmes un apbrīnas objektus. Māksliniecei piemīt dzīvesgudrība nevis grāmatu gudrība.»
Aija Zariņa mākslu uzskata par neizskaidrojamu. Viņa domā, ka cilvēki pārāk pieraduši pie konkrētām lietām un jēdzieniem. Cilvēku dzīve un vide tiek padarīta par pasaules pieredzes apgūšanas mazu lauciņu. Ārpus tā, kā uzskata māksliniece, pārņem baiļu un nedrošības sajūta. Taču Aija apgalvo, ka tradicionālie priekšstati līdzvērtīgi māņiem un ilūzijām. «Bet īstenībā arī te nav nekā zināma, mēs vienkārši cits citu uzmundrinām,» pieļauj Aija Zariņa. Viņa paskaidro, ka visi mistiskie rituāli pirms Kristus turēti lielā noslēpumā. «Tikai Kristus tos padarīja pieejamus visiem,» secina Aija Zariņa. «Visiem, kas tic. ..Ticība pie manis atnāca tik vienkārši, kā būtu mana nākotnes projekcija. Ticēt ir pats par sevi saprotams. Tik viegli kā elpot. Vai tik grūti kā elpot.»
Materiāla sagatavošanā izmantota Aijas Zariņas intervija žurnālā «Māksla+» 1997. gada 4. nr. un laikraksta «Diena» 1998. gada 3. janvāra numurs.
