Esmu tikai 36 gadus veca. Dēlam seši gadi. Bērna tēvs miris. Dēlu audzina vecmāmiņa. Es palīdzu, jo esmu 2. grupas invalīde. Iztiekam no tā, kas ir.
Esmu tikai 36 gadus veca. Dēlam seši gadi. Bērna tēvs miris. Dēlu audzina vecmāmiņa. Es palīdzu, jo esmu 2. grupas invalīde. Iztiekam no tā, kas ir.
—
Klasē vienmēr biju pirmā skolniece, gandrīz teicamniece. Lai gan ar veselību bija problēmas, mācījos labi. Pabeidzu tehnikumu un sāku strādāt par grāmatvedi. Dzīvoju mazā pilsētiņā, tālu prom no mātes. Sagājos ar kādu puisi. Sākām dzīvot kopā. Es jau biju bērna gaidībās, kad ģimenē ienāca pirmā lielā nelaime. Vīrs traģiski gāja bojā, neredzējis pirmdzimto. Man šķita, ka tajās grūtajās dienās sajukšu prātā…
Pēc bērna piedzimšanas pārcēlos dzīvot pie mātes. Manā dzīvē viss bija mainījies. Es biju ne tikai vientuļā māte, bet arī jau invalīde. Īsā laikā zaudēju visu – ģimenes laimi, darbu, draugus. Ārstējos, bet nervi darīja savu. Bērnībā gūtās traumas atkal progresēja un līdzams vairs nebija nekas. Mana sliktā veselība atstāja negatīvu iespaidu arī uz bērnu. Bija mokoši skatīties, ka dēls bija «citādāks» nekā viņa līdzaudži. Arī es biju «citādāka», tāpēc vieglāk varēju pie tā pierast. Bet audzināt tādu bērnu bija grūti. Pašai drebēja rokas un šķita – vēl mirklis un neizturēšu. Manas mātes atbalsts bija vienmēr laikā un vietā.
—
Tagad dēlam ir seši gadi. Vecmāmiņa par viņu ļoti rūpējas. Regulāri ved mazo uz Rīgu pie speciālistiem. Izpilda visas ārstu norādes. Es varu tikai palīdzēt. Bērns mani mīl. Par to esmu priecīga. Pati dzīvoju vienistabas dzīvoklī, kuru māte palīdzēja nopirkt. Visus izdevumus grūti segt, jo vienīgais ienākums ir 2. grupas invaliditātes pensija. Cīnos ar visu, kā protu. Vislielāko paldies gribu teikt mātei, kura vienmēr atbalsta un ir līdzās. Grūti, ir ļoti grūti, bet dzīvē jāpieņem gan labais, gan arī sliktais. Negatīvo mēs neviens nevēlamies, bet jāprot pienācīgi dzīvot, ja tāds liktenis reiz lemts. Arī tie «citādie» vienmēr būs un paliks jūsu līdzcilvēki.
Ar asarām acīs – INGA
