Šovasar es saņēmu negaidītu, bet ļoti patīkamu vērtējumu savai latviešu valodas prasmei. Ar Vecsaules amatierteātri viesojāmies Limbažu pusē, Stūrīšos. Lugā, kuru spēlējam, mana varone ļoti daudz runā pa telefonu. Pēc izrādes tikāmies ar vietējā amatierteātra kolēģiem un dalījāmies pārdomās par aktiermākslas niansēm. Kāds jauns puisis, vērtējot redzēto, iejautājās, vai tik manu varoni Lailu Purgaili neatveidojot latviešu valodas skolotāja. Tik skaistu un literāri pareizu latviešu valodu no skatuves reti kad varot dzirdēt. Apmulsu, nosarku, bet jutos pagodināta to dzirdēt no jauna cilvēka mutes. Ikdienā reti mēs kādu uzslavējam par viņa dzimto valodu, vairāk novērtējam svešvalodas prasmes.
Dzimtā latviešu valoda bieži vien paliek bārenītes lomā, nemanāmi kalpojot mums ikdienā. Uz lieliem, starptautiskiem godiem – konferencēm, kongresiem – tā netiek vesta. Tur grozās «īstās meitas» – angļu valoda un citas. Bērniem nepagurdami skaidrojam – mācies, mācies angļu valodu, bez tās tu neko dzīvē nesasniegsi! Vai kādreiz esam viņiem atgādinājuši, ka dzimtā valoda ir tikpat nozīmīga jebkurā izvēlētajā profesijā?
Cik bieži mēs cenšamies skolēnus pārliecināt, ka vispirms pareizi jārunā un jāraksta latviešu valodā? Mēs neprotestējam un nelabojam, kad mums saka: «Nākat šurp!» vai «Sēžaties!», jo mēs taču tāpat saprotam. Mūsu ikdienas sarunvaloda, īpaši jauniešu, piebārstīta ar anglicismiem un rusicismiem. Tā esot vieglāk un precīzāk izteikties, savu piesārņoto runu cenšas attaisnot jaunieši. Mēs runājam un rakstām latviski tā, kā protam. Ar valodas pareizumu un labskanību lai nodarbojas latviešu valodas skolotāji! Mācot bērnus, vecāki nereti aizmirst, ka dzimtās valodas apguve sākas ģimenē.
Man bija tā laime, ka pirmsskolas gadi aizritēja kopā ar mīļo vecmāmiņu. Viņa dziedāja, stāstīja nostāstus, viņas latviešu valoda bija tik daiļa un poētiska, tā burbuļoja kā strautiņš. Es viņā varēju stundām ilgi klausīties. Skolā nonācu ar uzkrātu valodas bagātību. Manas latviešu valodas skolotājas – Mirdza Kirilko, Aina Krieviņa un Velta Ansviesule – to tikai izkopa un papildināja, mācot godāt un cienīt dzimto valodu. Tagad turpinu to pati, gan pirms gadiem runājot un lasot priekšā saviem dēliem, gan pašlaik mācot skolasbērnus saklausīt un izjust mūsu valodas skaistumu un bagātību. Nezinu, vai tas man izdodas, bet es cenšos un daru to ar prieku. Es nereti to uztveru nevis kā darbu, bet kā sūtību.
Kad ieklausos, kā skanīgi vītero manas māsas trīsgadīgā mazmeitiņa un kā viņai piebalso mazā māsiņa savā «pusvārdu» valodiņā, saprotu, ka tā ir viena no manas ģimenes, dzimtas, tautas lielākajām vērtībām. Tā ir dzimtā valoda, kuru mantojām no saviem senčiem un kuru nododam tālāk saviem bērnubērniem. Esmu lepna, ka varu domāt, runāt, rakstīt un uzrunāt jūs savā dzimtajā – latviešu valodā.
