Es šogad pirmo reizi piedalījos Ēnu dienā. «Ēnoju» žurnālistu Kristapu Ābelnieku, kurš strādā «Bauskas Dzīvē». Mana Ēnu diena sākās pulksten 13. Pirmais piedzīvojums bija piedalīšanās sapulcē, kurā tika apspriestas dažādu nedēļu avīzes. Žurnālisti izteica kritiku kolēģiem par viņu rakstiem, bet bija arī ļoti daudz labu vārdu un uzslavu.
Sapulcē tika sadalīti darbi. Tika nolemts, kurš ko intervēs un kuros nozīmīgos pasākumos piedalīsies. Bija ģeogrāfiskais pārskats, lai zinātu, kurš novads un pagasts ir vairāk pieminēts avīzē, par kuru vispār nav rakstīts.
Pēc tam mēs ar Kristapu Ābelnieku devāmies intervēt cilvēkus pie veikala «Rimi». Mums līdzi brauca «Bauskas Dzīves» fotogrāfs Ivars Bogdanovs. Pa ceļam stāvēja daudz policistu ar savām «ēnām». Fotogrāfs piegāja pie patruļmašīnas, kas atradās pie veikala «Eila», un nofotografēja policistus ar viņu «ēnām». Ar intervijām pie «Rimi» mums gāja dažādi, jo ne visi bija atsaucīgi. Man Kristaps intervēšanas laikā izstāstīja, kādus cilvēkus vislabāk intervēt, kā pazīst tos, kuri atbildēs. Gadās arī tā, ka paši nāk klāt un ļauj intervēt, bet ir arī tādi, kuriem nav laika un viņi vienkārši aiziet prom. Dienas jautājums bija «Kā jūs svinēsit Valentīndienu?». Mums gāja ļoti labi, jo gadījās atsaucīgi cilvēki.
Pēc tam atgriezāmies redakcijā, un es Kristapam uzdevu dažādus jautājumus. Mēs runājām par žurnālistiku, par viņa darba grafiku. Viņš man pastāstīja, ka nekad nav mācījies šajā jomā, atnācis strādāt uz redakciju pēc vidusskolas beigšanas. Es uzzināju, ka daļa laikrakstā strādājošo nemaz nav mācījušies par žurnālistiem, tas man bija liels pārsteigums. Pēc Kristapa vērtējuma, labākie rakstu autori ir tie, kas nav mācījušies par žurnālistiem, jo viņiem ir citādāks skatījums un domas. Kristaps man pastāstīja, ka žurnālistiem jābrauc arī komandējumos.
Es vēl īsti neesmu pārliecināta, vai vēlos savu dzīvi saistīt ar žurnālistiku. Taču tagad man ir radies priekšstats par žurnālistu darbu. Es nenožēloju, ka «ēnoju» žurnālistu, jo mani uzskati un domas par šo profesiju ir mainījušies. Tāpēc es iesaku ikvienam, kas īsti nezina, par ko kļūt, kaut vienu reizi Ēnu dienā «ēnot» kādu žurnālistu, jo visprasmīgākie un slavenākie ir tie žurnālisti, kas jaunībā nebija domājuši, ka jebkad strādās par žurnālistiem.
No manas Ēnu dienas, kas bija izdevusies pilnībā, man visvairāk patika sapulce, jo tajā visi žurnālisti jokojās un nekautrējās izteikt savas domas.
