Reiz nopirku pannu. Bija atlaides «Rimi». Nodomāju, ka tāda maza panniņa kādreiz noderēs. Aizmirsu par pirkumu un atcerējos tikai tagad, kad vecā panna bija jālaiž pelnītā atpūtā. Jauno preci nemaz nebija vienkārši izdabūt no iesaiņojuma, bet tas jau nieks vien ir. Izlasīju pirkuma nosaukumu un biju gatava to likt uz uguns, līdz izkrita bieza pelēka grāmata. Nodomāju – tas ir ražotāju informatīvais buklets par citām precēm.
Nekā! Pelēkā grāmata bija pannas lietošanas instrukcija visās Eiropas Savienības valstu valodās. Jau paguru, meklējot latvisko skaidrojumu. Katra instrukcija jebkurā valodā nepārspīlējot ir A4 formāta triju lappušu apjomā. Vispirms uzzināju, ka panna ir priekšmets, kas paredzēts produktu cepšanai uz uguns.
Nosaukti seši veidi, kādā uguns vai siltums darbojas. Nu labi! Galu galā atraktīvi cilvēki pannu var uztvert kā pielietojamu citiem mērķiem, piemēram, perkusijām, bet uguni – kā stihiju.
Turpmākais skaidrojums pelēkajā grāmatā mani satrauca ne pa jokam. Izrādās, ja pannu pēc instrukcijas vismaz 30 minūtes nesagatavo lietošanai, tā var kļūt bīstama. Nu labi, teiksim, toksiska vai gandrīz kancerogēna. Un tie visi draudu faktori mazināšoties, ja pannas kopšanai ikdienā lietotājs veltīšot īpaši fokusētu uzmanību. Nu nevaru diendienā domāt par pannu, bet šad tad to lietoju. Pelēko grāmatu arī esmu saglabājusi.
