Sorosa fonds-Latvija ir uzsācis projekta «Atvērtā skola» programmas īstenošanu laikā līdz 2003. gadam.
Sorosa fonds-Latvija ir uzsācis projekta «Atvērtā skola» programmas īstenošanu laikā līdz 2003. gadam.
Šī projekta pamatmērķis ir jaunatnes integrācija izglītības sfērā, sekmējot krievu un latviešu skolu tuvināšanos, nošķirtības un aizspriedumu mazināšanu.
Tas būtu pieņemami, tikai aizdomāties liek viens no šīs programmas mērķiem, kas paredz skolu jaunatnes abpusēju integrācijas modeļa īstenošanu.
Mana tauta pusgadsimta garumā, svešas varas pakļauta, integrējusies piespiedu kārtā krieviskā minoritātē, zaudējot lielu daļu savas indentitātes, ierastā dzīves veida, darba tikuma un daudz cita, kas raksturīgs latviešu nācijai.
Negrasos visu uzskaitīt, ko latvieši «ieguvuši» garajā «integrācijas» procesā. Vienu gan būtu vērts pieminēt, proti, esam «aplaimoti» ar neķītriem lamu vārdiem, kas latvietim kā ļauna, neārstējama slimība ir pielipusi, sākot jau ar skolas gaitām, dažreiz pat agrāk.
Es nezinu citu tautu, kurai svētais vārds māte, dzīvības devēja un ģimenes pavarda uzturētāja, būtu lietots kā lamu vārds kopā ar citu neķītru izdarību apzīmējumu kombināciju.
Valoda tikusi ne tikai kropļota. Daudzi vārdi no tās arī izzuduši vai krieviskoti. Jēdziena «pāri darīt» vietā pat Valsts prezidents lieto krievisko «abižot».
Tā ir tikai daļa no «integrācijā iegūtā». Secinājums viens. Manai tautai, mūsu jaunatnei, maniem mazbērniem nekur nav jāintegrējas. Mēs dzīvojam valstī, kuru sauc manas tautas vārdā, tai ir sava teritorija, himna, ģerbonis un pašu vēlēts parlaments.
Bet kas grib integrēties mūsu vidē, kultūrā, – lūdzu! Durvis ir atvērtas. Tikai viņiem jāzina, kas noticis ar Latvijas valsti un tautu 80 gados, kāpēc latviešu nācija ir skaitliski tik maza savā zemē, kāpēc puse iedzīvotāju ir ienācēji no citurienes, kādā nolūkā viņi ir nokļuvuši Latvijā un kāds ir bijis to uzdevums, šeit uz dzīvi apmetoties. Un tad, izdarot pareizus secinājumus, krievu skolu jaunieši sapratīs, kāpēc viņi nav piedzimuši savu senču dzimtenē. Kā to ir sapratis ārsts Tolpežņikovs, kurš Latvijā dzīvo kopš 1952. gada, perfekti pārvalda latviešu valodu, izprot mūsu tautas sāpes un ar cieņu izturas pret latviešu nāciju.
Kā īstenosies integrācijas process, rādīs laiks un griba spert pirmo soli tiem, kuriem tas būtu jādara.
J. ZEMTAUTIS, PRK «Rēta» valdes loceklis
