Labu roku nav katram cilvēkam. Manuprāt, tās ir tikai manai māmuliņai. Viņa ir mīļa, saprotoša un gādīga. Es nezinu, kas es bez viņas būtu. Viņas mīļie vārdi, siltās rokas manī iedveš mieru un prieku.
Labu roku nav katram cilvēkam. Manuprāt, tās ir tikai manai māmuliņai. Viņa ir mīļa, saprotoša un gādīga. Es nezinu, kas es bez viņas būtu. Viņas mīļie vārdi, siltās rokas manī iedveš mieru un prieku.
Katru dienu, kad pēc skolas atnāku mājās, viņa, jau stāvot uz durvju sliekšņa, gaida mani ar siltu smaidu. Es veros viņas acīs, un man ir tāda izjūta, ka es skatītos bezgalīgi dziļā jūrā, kuras viļņi ir šie maigie glāsti un apskāvieni. Dzīve bez viņas būtu kā ūdenskritums, kura galā beidzas mans ceļš. Māmiņa ir man vienīgā un patiesā. Viņas dvēsele kā nedziestoša svece, kā dzīvības avots, no kura pasmeļoties jūtu mīlestību. Māmiņa man ir viss dārgais un labais. Māmiņa man ir manas debesis, mana gaisma tuneļa galā, mana dziesma bez vārdiem, kas nekad nebeidz skanēt. Viņa ir mana laime un prieks, manas bēdas un asaras.
Kad jūtos vientuļa, paveroties sev aiz muguras, redzu viņu, māmiņu, kura nāk mani mierināt un sasildīt.
M. DUBKĒVIČA, Iecavas vidusskolas 7. klases skolniece
