Rīgas Brīvdabas muzeja teritorijā 28. jūlijā noritēja 17. Latvijas nacionālo partizānu salidojums. Pulcējās vīri un sievas, kuru gadu skaits jau sniedzas astotajā desmitā. Ielūgts bija arī nesen amatā stājies Valsts prezidents.
Rīgas Brīvdabas muzeja teritorijā 28. jūlijā noritēja 17. Latvijas nacionālo partizānu salidojums. Pulcējās vīri un sievas, kuru gadu skaits jau sniedzas astotajā desmitā. Ielūgts bija arī nesen amatā stājies Valsts prezidents.
Ir saprotams un attaisnojams, ka viņš nevarēja ierasties, bet gandarījumu dod viņa rakstveida atvainošanās un apsveikuma vārdi salidojuma dalībniekiem, kuros pausts cieņas un apbrīnas apliecinājums šo vīru un sievu varonīgajam mūžam, aizstāvot Latvijas neatkarības ideju un ar ieročiem pretojoties okupācijas varai pēc Otrā pasaules kara. Prezidents norāda uz pašlaik svarīgo Nacionālo partizānu apvienības mērķi – meklēt un saglabāt to skaudro laiku notikumu liecības un cīņu vietu piemiņu. Tas ir nepieciešams ne tikai tautas vēstures saglabāšanai, bet arī nacionālās apziņas veidošanai, stiprināšanai. Ar to arī beidzu prezidenta apsveikumā teikto domu izklāstu.
Taču šoreiz vēlējos pievērsties tautas vēstures saglabāšanai. Vēsturnieks H. Strods ir pētījis nacionālo partizānu karu un par to sarakstījis trīs biezas grāmatas, kuras pieejamas gan sabiedriskajās, gan skolu bibliotēkās.
Kādā no pilsētas grāmatveikaliem pārlapoju Ventspils 5. vidusskolas vēstures un ekonomikas skolotājas Mairas Spudiņas sastādīto “Skolēna rokasgrāmatu Latvijas vēsturē”. Tā raksturota kā īss svarīgāko faktu apkopojums ar izmantošanu kā mācību stundās, tā gatavojoties pārbaudījumiem. Man kļuva skumji.
Atšķirot 28. lappusi, redzama ceturtā sadaļa “Opozīcijas pretošanās”. Pēc autores pētījumiem, tā izpaudusies šādi: 1) Dziesmu svētki; 2) Imanta dienas; 3) Dzejas dienas (man personīgi šaubas, vai iztika bez kompartijas un Maskavas slavinājuma); 4) hipiju kustība 60. gados; 5) jauniešu pulcēšanās kafejnīcās; 6) folkloristu kustība 80. gados. Viss. “Garīgā” opozīcija okupācijas varai. Par nacionālo partizānu karu un tādiem disidentiem kā G. Astra, J. Ziemelis, G. Rode u. c. ne vārda. Secinājums? Nav ko pārmest bērniem, ja tie slikti zina savas valsts vēsturi, jo izrādās, tas suns aprakts citur – mācību grāmatu veidotāju un Izglītības un zinātnes ministrijas dārziņā.
Bezatbildību, vienaldzību var kompensēt vienīgi vēstures skolotāju godaprāts, zināšanu daudzpusība un vēlme iespējami augstākā pakāpē novadīt zināšanas līdz saviem audzēkņiem, nenoklusējot svarīgus notikumus.
Kāds filozofs teicis: “Nezinot, kas noticis pirms tavas piedzimšanas, nekad nekļūsi pieaudzis. Nebūsi pieaudzis, nebūsi stiprs.” Bet mūsu mazā tauta var pastāvēt, tikai esot stipra.
