LEONĪDA KONUŠEVSKA dzīves stāsts sācies vēl neseno laiku nostādnēm daudzsološi.
LEONĪDA KONUŠEVSKA dzīves stāsts sācies vēl neseno laiku nostādnēm daudzsološi. Viņš dzimis pirms 60 gadiem Lielvircavas pagastā kalpu ģimenē, kurai pirmajā padomju okupācijas gadā piešķirta zeme jaunsaimniecībai. Turpmākais gan lec ārā «no rāmjiem». Centībā tēvs kļuvis ne vien par budzi, bet arī par politiski neuzticamu, un 1949. gada 18. novembrī pēc 58. panta piemērošanas viņam piešķirta atlikušās dzīves telpa aiz Urāliem. Piemiņai sievai un trim bērniem palikusi tēva miršanas apliecība, mantojumā dēlam – viņa prasmīgās rokas un vērtību izpratne. Leonīds Konuševskis ieguvis metinātāja specialitāti un tajā strādājis līdz aiziešanai pensijā. No 1976. gada viņš dzīvo Gailīšu pagastā – Uzvarā.
Ineses un Leonīda Konuševsku dzīvoklis atgādina mākslas izstādi «piecās zālēs» (priekštelpu un virtuvi ieskaitot). Visvairāk ir dabas veidojumu, kam pieskārusies arī mākslinieka roka. Skatītājiem atliek ņemt talkā fantāziju un koka šķiedru vijumos pārbaudīt iztēles spējas.
Netrūkst paša dzīvokļa saimnieka kokgriezumu, kā arī laika un dabas «apstrādātu» darbiņu. Kam gan būtu ienācis prātā draugu dāvinātu vai paša gleznojumu rāmītim izmantot sausas sūnas izraibinātu sētas zedeņkoku? Tā vien gribas pieskarties neparastajam rakstam… Vēstures dvašu piedod senlietu kolekcijas, kas iekļaujas sadzīves norisēs: gludekļi, īpatnējas formas pudeles, tintnīcas, pulksteņi, atslēgas… Virtuvē krūzīšu «virtene» ar dzīvesbiedrei Inesei mīļo zirgu tēmu.
Vai drīkstu jūs uzrunāt par mākslinieku?
– Nē, nē! Netaisiet mani par tādu! Tas ir mans hobijs. Es sevi reklamēju – kolekcionārs, kokgriezējs. Mūžu pārskatot, secinu: būtu izskolojies, kļuvis par profesionālu mākslinieku, ja astoņu gadu vecumā nebūtu palicis bez tēva. Bija jāsāk strādāt, vakarskolu nebeigušam, un jāpalīdz mātei uzturēt ģimeni.
Kur meklējams sākums?
– Laikam tā bijusi interese par tēva, kokamatnieka darbu pratēja, ēvelbeņķi. Atceros, tā man bija aizliegta zona. Skolā mācību grāmatas tika apzīmētas ar tankiem un lidmašīnām, taču nebiju slikts skolnieks. Mācos visu mūžu. Sākumā interesējos par izstādēm. Paveicās, kad uz kolhozu atnāca mākslinieks noformētājs Romualds Jakovenko, profesionāls kokgriezējs. Viņš nodibināja kokapstrādes pulciņu. Vēlāk pārcēlās uz dzīvi Jūrmalā. Tiekamies. Aizvedu viņa vērtējumam ne tikai darbiņus, bet arī idejas. Romualdam ir netradicionāla domāšana, un viņš jūt, ka man tas patīk. Daudz no svara ir arī sievas Ineses vērtējums.
Ko vispirms vēlaties atrast dabas veidojumos – filosofisku atbilstību savai domāšanai vai nepārprotami reālu ainu vai figūru?
– Gan vienu, gan otru. Nereti atradumu papildinu ar reālām formām, ar kādu knifiņu, kas piesaista uzmanību un liek skatītājam meklēt kaut ko dziļāku. Dažkārt man palīdzējuši, piemēram, ķirmji, kuru darbiņu nedaudz papildinot veidojas interesants zīmējums.
Jā, līdz šim nebiju pat iedomājusies, ka ķirmju izlodātu vai koka sēnītes izraibinātu dēlīti var pārvērst mākslas darbā. Kā jūtaties koka šķiedru rotaļu un paša radīto tēlu nepārtrauktā klātbūtnē?
– Ļoti labi. Ap mani ir patīkama aura, jo citādas enerģijas nesējus tuvumā nelaižu. Vērtīgākie, intīmākie darbi, draugu dāvinājumi (Nesenbergs, Brekte, Vinters, Jakovenko) atrodas istabiņā, ko jums rādīju pirmo. To saucu par savu buduāru, kur mēdzu būt vienatnē, relaksēties. Klausos mūziku noskaņai. Man ir kasetes ar jūras šalku un kaiju balsu ierakstiem. Patīk instrumentāla mūzika, tautiska, arī šlāgerus paklausos.
Jūtams, ka dabas un jūsu kopdarbi, kā arī kolekcijas iekaro arvien vairāk telpas…
– Jā, pie sienām, plauktos, uz grīdas redzamais ir trīsdesmit gadu darbs. Process turpinās. Lielāka izmēra darbi un vēl neapstrādātie glabājas šķūnītī. Dabas veidojumus vācu visur un vienmēr, lai kur es būtu.
Ko darāt ar sūnās vai jūrmalas smiltīs atrastu mantu?
– Attīru no gadu uzslāņojuma (mizas, smiltīm), tad vēroju, kas tur varētu iznākt. Bieži vien pirmajā piegājienā neko nesaskatu, nolieku malā. Pēc laika redzu – ir tas, ko esmu meklējis! Apstrādei man ir bagāta instrumentu kolekcija. Par katru, tāpat kā par kokgriezumiem, ir savs stāsts, visiem dienas garuma nepietiktu.
Un tomēr – kādu aizkara maliņu varētu atvilkt!
– Man ir divi darbi, kurus nevienā izstādē nedrīkstēju izlikt. Tie bija noslēpti aiz loga biezajiem aizkariem. Viens – ko nosaucu «Represētais», otrs – «Baigais gads». Redzat, kā ciparam «četri» esmu izveidojis iesarkanu «kāju» durkļa formā. Savukārt laika zoba izrobota koka šķendele atgādina Latvijas kontūru…
… ar visu Abrenes apriņķi!
– Nu, protams, bet pāri visam dzeloņdrāts josta. «Represēto» vajadzības gadījumā varēju nosaukt citādi, bet «Baigais gads» nebija piesedzams.
Visu kopā vērtējot, jūs esat bagāts cilvēks.
– Latvijā ir mākslinieku pārprodukcija. Ar šo darbu maizi nevar nopelnīt. Ko daru, tas manam priekam. Turklāt es savus darbus nepārdodu, notiek vienīgi tā sauktie barterdarījumi – ar Māri Bērziņu, Aivaru Studentu un citiem. Tā kā mācīties nekad nav par vēlu, jau astoņus gadus esmu studijas «Dzīne» Rīgā dalībnieks. Studiju vada profesionāla koktēlniece Betija Strautniece. Viņa palīdz arī izstāžu rīkošanā. Solīja, ka izkārtos manu personālizstādi decembrī Rīgas Domes Kultūras centrā «Ritums». Šādas izstādes man ir bijušas Bauskas novadpētniecības un mākslas muzejā, Dabas muzejā Rīgā. Savulaik nodarbojos ar jātnieku sportu. Uz sacensībām Igaunijā paņēmu līdzi arī savus darbiņus, un to uzskatu par pirmo personālizstādi. Esmu bijis vēl citu izstāžu dalībnieks, arī Gailīšu pagastā.
Kā vērtējat sava pagasta kultūras norises?
– Uzvarā sabiedriskā dzīve vienmēr ir kūsājusi. Savulaik jūtami darbojās Pēteris Seleckis, pēc tam bija panīkums. Tagad strādā enerģiska dāma Valijeva. Oktobrī viņa kopā aicināšot pagasta kolekcionārus un mākslas hobija cilvēkus. Arī es esmu ielūgts.
Kā jūtaties ārpus savu darinājumu auras?
– Kā pensionārs. Silts ūdens ir, gāzes apkuri dzīvoklim ierīkoju pats. Ja nespēj maksāt, sēdi zem segas, ja spēj – sildies. Abonēju «Bauskas Dzīvi», dažus praktiskus žurnālus. Skatos televīzijas ziņu raidījumus. Partiju darbu neanalizēju. Tajās valda savtīgas intereses, nevis idejas. Manas paaudzes dzīvi partijas diez vai uzlabos. Kad braucu aizstāvēt Rīgu, uz barikādēm, domāju gan, ka viss vērsīsies uz labu ātrāk. Diemžēl tā nenotiek, un pensionāru likteni tas skar sāpīgi.
Redzu plauktā grāmatu «Nevienam mēs Latviju nedodam»…
– Ļoti laba grāmata, labi, ka jaunieši tā domā. Vēlētos, lai viņu nosodītāji arī censtos domāt tāpat. Simtprocentīgi visam gan nepiekrītu, pieļauju, ka daži nenobrieduši jaunieši pakļāvušies eiforijai. Taču nesaprotu, kāpēc tāda reakcija?
Varbūt no krieviem bail?
– Vai tad mūsu tēviem baiļu nebija?
Jums par garlaicību vai pat depresiju nav jāsūdzas. Ko iesakāt nīgrajiem un neapmierinātajiem?
– Esmu nelabojams optimists. Aicinu nenokārt degunu, nepakļauties drūmām domām, atrast kādu hobiju, nu kaut vai vākt interesantus traukus…
