Pie simtgadnieces NELLIJAS ŠINKAS Ceraukstē «Bauskas Dzīvi» aizveda pagasta 2. bibliotēkas vadītājas Rutas Dubinskas vēstule.
Pie simtgadnieces NELLIJAS ŠINKAS Ceraukstē «Bauskas Dzīvi» aizveda pagasta 2. bibliotēkas vadītājas Rutas Dubinskas vēstule. «Es nekad par viņu neesmu teikusi – bibliotēkas vecākā lasītāja, bet visiem saku – viscienījamākā Mūsas ciemata bibliotēkas lietotāja,» raksta R. Dubinska. Viņu vēl aizvien pārsteidz «sirmās kundzes vitalitāte, inteliģence un personības gaišums, kuru nevar nepamanīt».
Ilgdzīvotāja dzimusi tagadējā Alūksnes rajonā 1902. gada 29. septembrī, dzīvojusi un strādājusi Rīgā. Taču nekad nav domājusi, ka mūža nogalē nokļūs Zemgalē.
Ar Nelliju Šinku tiekamies viņas dzīvoklī, kurā ir gan mūsdienu aprīkojums, gan pagājušā gadsimta sākuma mēbeles un, protams, grāmatas.
Jau sarunas sākumā sirmgalve it kā atvainojas par garo mūžu, kad tik daudz jaunāku cilvēku jau saguluši kapsētās. Nellija zaudējusi pašus mīļākos – dēlu Andreju, vēl jaunos gados, un pavisam nesen – meitu Maiju. Tagad Nellija dzīvo mazmeitas Daces sirsnībā un gādībā. Viņa un draugi šoruden vecmāmiņai bija sarīkojuši 100. dzimšanas dienas svinības. Viesu pulkā bijis arī Dainis Stalts ar kundzi Helmi, dzejniece Olga Lisovska, saņemts daudz apsveikumu – arī no pagasta padomes, no sociāldemokrāta Egila Baldzēna, no Valsts prezidentes V. Vīķes-Freibergas ar vēlējumu: «Lai ap Jums ik dienu staro gaišums un mīļas atmiņas! Daudz baltu dieniņu!»
Jubilejas dienās «Bauskas Dzīve» rakstīja, ka Latvijas brīvvalsts laikā esat strādājusi Zemkopības ministrijā, arī turpmākās gaitas saistītas ar Rīgu. Vai arī tolaik jaunie cilvēki no laukiem tiecās uz galvaspilsētu?
– Tas būtu garš stāsts – par Pirmo pasaules karu, par 1917. gada revolūciju. Mani vecāki un vecvecāki bija godājami cilvēki. Tēvs un māte turēja veikalu Jaunlaicenē. Kad mamma vēl strādājusi par kasieri mātes brāļa veikalā Gaujienā, no Rīgas atbraucis tirdzniecības lietās mācīts cilvēks Reinholds Strazdiņš. Šī tikšanās bija sākums jaunai ģimenei, kurā piedzima trīs bērni: dēls Arvīds, meita Ella un es, jaunākā. Brālis izmācījās par mežzini, māsa bija aktrise Liepājā, Valmierā, arī Nacionālajā teātrī. Vēlāk apprecējās ar rērihieti Rihardu Rudzīti. Komunistu vara abus apcietināja.
Man bija trīs gadi, kad nomira tēvs. Mammai palīdzējis viņas brālis. Teicis – nāc ar bērniem, apvienosim veikalus. Tā arī notika.
1918. gadā pēc revolūcijas posta aizbraucām uz Rīgu, kur māsai jau bija dzīvoklis. Nepilnu gadu nostrādāju Daugavpilī armijas maizes ceptuves kantorī, jo mammai trūka naudas, vajadzēja pelnīt. Māsa nebija mierā ar manu darbu un palīdzēja iekārtoties Zemkopības ministrijā, kur ar pārtraukumu nostrādāju četrpadsmit gadu. Pakāpeniski ieņēmu žurnālistes, vecākās kancelejas ierēdnes, darbveža palīga un darbvedes amatus. Tajā laikā Latvijā izveda zemes kadastru, un es strādāju tieši vērtēšanas daļā. Kadastrs bija precīzi izdarīts. Kad atnāca krievi, visu sagrāva. Bijām ļoti draudzīgi. Kad es sāku strādāt ministrijā 1921. gadā, tur vēl bija kolēģi ar «fon» uzvārda priekšā – fon Mende, fon Ertman…
Jūsu uzvārds tomēr nesākas ar fon…
– Mans vīrs bija mežkopis Emīls Šinka. Arī viņš strādāja Zemkopības ministrijā. Strauji progresēja, kļuva par zemes vērtēšanas virskomisijas meža revidentu. Mēs apprecējāmies 1927. gadā. 1932. gadā viņam piešķīra ceturtās šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.
Kāpēc daudzo darbinieču vidū Emīls ievēroja jūs?
– Nezinu gan. Es nebiju šplīnīga, vienmēr patiesa, netaisījos par dāmu. Kopā nodzīvojām 56 gadus, līdz Emīla aiziešanai mūžībā. Mums nebija strīdu. Neesmu no vīra dzirdējusi neviena ļauna vārda. Arī es nevienam ļaunu neesmu vēlējusi, pāridarījumu ātri aizmirstu. Kādreiz vīram ieminējos – es gan izdodu daudz naudas. Emīls atbildēja – priekš tam jau tā ir. Neliedza atbalstu manai māsai, kura kopā ar vīru bija izsūtījumā Sibīrijā.
Augstās skolās neesat mācījusies, bet zināšanu un inteliģences jums netrūkst.
– Mācījos Kroņlaicenes pagasta skolā, viss bija krievu valodā. Pat brīvstundās latviski nedrīkstēja runāt. Ja pieķēra, lika iemācīties kādu dzejoli. Īsti krieviski nepratām neviens. Runājām tā: strādivaķ, ēstivaķ, mācivaķ…
Man bija ļoti laimīga dzīve starp labiem un interesantiem cilvēkiem, laikam tāpēc tik garš mūžs. Arī tas, ka dzīvojām Mežaparkā, jau runā pats par sevi. Mūsu dzīvoklī viesojās daudzi pazīstami cilvēki. Mans vīrs bija pārliecināts sociāldemokrāts, līdz ar to plašs paziņu loks. Māsīca Lūcija bija dzejnieka Kurcija sieva. Māsas vīrs bija studējis kopā ar Zentu Mauriņu, arī viņa bija biežs viesis pie mums. Vēlāk ģimenē ciemojās mūsu bērnu studiju biedri, kuri mani vēl arvien atceras.
Jūs esot vecākā lasītāja, iespējams, visā mūsu valstī, apgalvo bibliotekāre Ruta Dubinska.
– Esmu izaugusi ar grāmatām. Lieli lasītāji tolaik bijām visi. Es nelasu tikai satura dēļ. Grāmatās meklēju kaut ko vairāk, domājot, ko es no tā varu gūt. Atmiņā Viktora Igo vārdi: labsirdība – saule cilvēka iekšējā pasaulē.
Pavisam drīz, 18. novembrī, svinēsim mūsu valsts dzimšanas dienu. Vai jūs ticējāt, ka pēc ilgajiem okupācijas gadiem Latvija atkal kļūs neatkarīga?
– Jā, man bija tāda pārliecība. Es neteikšu, ka esmu liela nacionāliste, taču esmu par latvietību, nesaprotu, kāpēc krievi nevar iemācīties latviešu valodu un kāpēc tam būtu jātērē valsts nauda. Senāk Latvijā arī bija daudz cittautiešu, taču visi runāja latviski.
Kā jūs vērtējat Ulmaņa apvērsumu 1934. gadā?
– Bija daudz partiju, tās ķīvējās savā starpā, un kaut kam bija jānotiek.
Arī tagad partiju nav mazums.
– Latvieši neprot vienoties, tas laikam ir mūsu gēnos, ko varbūt radījuši vācu baroni. Prezidente vēl arvien it kā dzīvo Kanādā, mūs īsti nesaprot. Ārlietās gan viņa ir brīnišķīga.
Viņa gatavo ceļu uz Eiropas Savienību. Ko mums darīt?
– Laikam tajā ir jāstājas. Tas ir kaut kas jauns un citādāks nekā mums zināmā savienība.
Bet Eiropas Savienības vecās valstis no mums prasa pat to, ko pašas nedara.
– Mēs taču arī katrs no citiem prasām vairāk nekā paši no sevis.
Teicāt, ka jūsu vīrs bija sociāldemokrāts…
– Bija gan. Pēc Ulmaņa apvērsuma viņu apcietināja un kādu laiku turēja nometnē Liepājā. Te jāpaskaidro, ka Bojāra sociāldemokrātus nevar salīdzināt ar tiem, kurus pārstāvēja Emīls. Vācu laikā pārcēlāmies uz Cīravu. Tur strādāja vīra draugs. Nodibinājās meža skola, un Emīls strādāja par pasniedzēju. Tikai pēc skolas likvidēšanas atgriezāmies Rīgā. Pēc kara bija ne mazums pastāvošai varai netīkamu cilvēku. Tādas bijām «salasījušās» Mežaparkā. Tur arī bija mana pēdējā darbavieta – iznēsāju pastu. Arī šo darbu un kolēģes atceros ar patiku.
Dažkārt cilvēki saka – ja es varētu sākt dzīvi no gala… Kā šo domu turpinātu jūs?
– Es izaudzinātu vismaz četrus bērnus. Taču manā jaunībā uzskatīja, ka divu jau pietiek.
Vai nebaidītu tā vide, kurā tagad dzīvo jaunie cilvēki?
– Man ir bijusi laime būt starp lieliem cilvēkiem. Bija žulicības arī tolaik, tomēr ne tik redzamas. Man nepatīk lielais ļaunums, kurā tiek ierauti jaunieši. Kāpēc arī tagad nevarētu ļaut jauniem cilvēkiem amatu apgūt pie atzītiem meistariem un ne tikai saņemt attiecīgu kvalifikāciju, bet arī kļūt par cilvēkiem. Tagad visur diplomus prasa, nevis zināšanas, prasmi.
Man nepatīk tas plikums. Laikam esmu vecmodīga. Saprotu, ka visam jāmainās, bet kāpēc ne uz skaisto? Nu, sakiet, kāds skaistums plikai nabai! Filmās un dzīvē daudz neinteliģences, nekulturālības, gribas vairāk redzēt garīgo pusi. Kaut nu viss mainītos uz labu, ka nestrīdētos, ka salīgtu, ka nezagtu! Cilvēki laikam nesaprot, ka uz «otru krastu» neko līdzi nepaņems. Jā, es daudz lasu, skatos televīziju, tomēr vairāk dzīvoju atmiņās. Mans mūžs ir bijis ļoti bagāts, un man ir, ko atcerēties.
Vai ir kāda ilgdzīvošanas recepte?
– Dzīvot bez ļaunuma sirdī, domāt tikai labas domas, sevi nelutināt! Vienmēr atceros mammas vārdus: «Ļaunums ir smaga nasta.»
