Nesen mūsu valsts sabiedrību saviļņoja diskusija par attieksmi pret tautas mantojumu un tā glabāšanu nākamajām paaudzēm. Runa bija par tautastērpiem, kurus labi iecerētā TV raidījumā mūsdienu jaunās paaudzes skatījumā rādīja, raksturoja un ieteica izmantošanai ikdienā. Dzīvā pieeja saniknoja speciālistes, kas līdz šim uzskatītas par labākajām tautastērpu zinātājām. Raidījuma veidotājiem pārmeta, ka tautastērpus un to detaļas nedrīkst uztvert kā ikdienišķus aksesuārus, nedrīkst dalīt, mainīt, kombinēt citādi kā tikai vienā vienīgajā pareizajā veidā utt.
Zinot pat līdz mūsdienām nonākušo seno tautastērpu daudzveidību, apšaubāmi, vai tādu «vienīgo pareizo» būtu ievērojuši senie latvieši. Pat etnogrāfiem jāatzīst, ka ikvienai sievai vai vīram bija savs tērps ar oriģinālām detaļām pēc paša prāta. Tie daži, kas saglabājušies vecās lādēs, visticamāk, nebija biežāk lietotais apģērbs, tātad nevar kalpot par «vienīgo pareizo» arī mūsdienās. Ja reiz esam savas tautas paaudžu mantinieki, kāpēc mums nebūtu tiesību darināt sev tautastērpu tā, kā to izjūtam un vēlamies saskaņā ar mūsdienu situāciju?
Etnogrāfiskos elementus savos ikdienas tērpos izmanto Amerikas pamatiedzīvotāji, indieši, japāņi, franči… sarakstu varētu turpināt visapkārt Zemeslodei. Latvijā ir populāras aproces, šalles, cimdi, cepures ar Lielvārdes jostas elementiem un dažādām rakstu zīmēm, kas dodot spēku un garīgo mieru nēsātājam. Apģērbt tautisku vesti pie moderniem svārkiem, aplikt etnogrāfisku jostu pie džinsu biksēm, apsiet rakstainu lakatu – veidu, kā dažādot ikdienu ar tautastērpa elementiem, ir ļoti daudz. Tā nav zaimošana, bet jaunas dzīvības un jēgas piešķiršana mūsu vērtīgajam mantojumam, viens no efektīvākajiem patriotisma un nācijas piederības izjūtas apliecinājumiem. Domāju, to mūsu senči novērtē daudz augstāk nekā «vienīgā pareizā» iekonservēšanu kārtējā lādē kožu kompānijā.
