Es vēlos, lai starp mums būtu majestātiska, nevis triviāla draudzība! Es Jūs katru dienu vēroju pa logu.
Es vēlos, lai starp mums būtu majestātiska, nevis triviāla draudzība! Es Jūs katru dienu vēroju pa logu. Tā saucamie «vīrieši», ar kuriem Jūs satiekaties, grib Jūs vienīgi izmantot. Vai Jūs to nesaprotat?
Uzaicinu šovakar ar mani kopā iedzert glāzi vīna. Es Jūs dievinu.
Kaimiņš.»
(J. B. 1992. g.)
«Redzi, ja es ļaušu sevi pārņemt mīlas trakumam, tad neesmu pārliecināts, vai rīt joprojām mīlēšu tevi. Es neticu pats sev, es nepazīstu sevi. Kaisle mani tā dedzina, ka esmu gatavs nodurties. Es tevi dievinu, taču var gadīties, ka pēc minūtes par tevi vairāk mīlēšu vēju klintīs, krītošu lapu vai mākoni debesīs.
Vai gribi mani darīt laimīgu? Izdari vienu – atdodies! Ja tu teiksi, ka mīli mani kā tēvu, tas iedvesīs manī šausmas. Bet, ja domāsi, ka mīli mani kā mīļāko, es tam nenoticēšu…»
(Franču dzejnieks Fransuā Šatobriāns (1768 – 1848) – nezināmai jaunai meitenei. Vēstule rakstīta 1830. gadā)
