Dzejniece, Zinātņu Akadēmijas Goda locekle, žurnāla «Karogs» redaktore, Māra Zālīte 23. martā viesojās Bauskas 1. vidusskolā.
Dzejniece, Zinātņu Akadēmijas Goda locekle, žurnāla «Karogs» redaktore, Māra Zālīte 23. martā viesojās Bauskas 1. vidusskolā. «Bauskas Dzīve» lasītājiem piedāvā sarunu ar viņu.
– Vārds Māra ir īpašs, raksturojiet to.
– Mans vārds ir liels un sens. Liels tāpēc, ka tam ir milzīga un pirmatnēja nozīme, sens pēc izcelsmes. Vārda pirmā daļa «mā» pieder ne tikai indoeiropiešu valodu areālam, bet arī plašākiem valodu slāņiem. «Mā» ir zeme, māte, matērija. «Ra» apzīmē darbīgu personu. Tulkojumā Māra – mūžīgi radošā, esošā māte, zeme. Es ar šo vārdu lieliski sadzīvoju.
– Ko jums nozīmē Latvijas Zinātņu Akadēmijas Goda locekles tituls?
– Tā ir atzinība par iepriekšējo veikumu. Man tiek dota vienreizēja iespēja atrasties akadēmiskās aprindās, Zinātņu Akadēmijas sēdēs, sanāksmēs un baudīt šo statusu.
– Jūs esat redaktore izdevniecībā «Karogs». Kā pilnveidojas idejas?
– Žurnāls iznāk jau 59. gadu, tas ir vecākais literārais žurnāls Latvijā, tāpēc – ļoti sargājams kā kultūrvēsturiska vērtība. Neliels finansējums ir no valsts. Tagad Kultūrkapitāla fonds palīdz ar honorāriem – autoriem. «Karogs» izdod grāmatas. Peļņa, ko mēs iegūstam (tas gan ir reti), tiek iztērēta žurnāla «Karogs» izdošanai.
– Kāpēc, jūsuprāt, izdod tik maz oriģinālliteratūras?
– Latviešu lasītājiem ir ļoti maza pirktspēja. Viņi vairāk orientējas uz ārzemju literatūru, jo 50 okupācijas gados tā bija gandrīz nepieejama. Latviešu oriģinālliteratūras izdevēji cieš zaudējumus, tāpēc ir vērojama piesardzība. «Karogs» ir vienīgā izdevniecība, kas izdod šo literatūru.
– Kā vērtējat Noras Ikstenas grāmatu «Dzīves svinēšana»?
– Par Noru Ikstenu man ir ārkārtīgi liels prieks. Ar šo darbu viņa sevi literatūrā piesaka kā nobriedušu rakstnieci. Domāju, ka tas būs viens no nedaudzajiem latviešu rakstnieku darbiem, kas tiks daudz tulkots svešvalodās. Tā ir viena no labākajām latviešu oriģinālliteratūras grāmatām pēdējos gados.
– Ja jūs atkal rakstītu libretu rokoperai «Lāčplēsis», vai tas atšķirtos no tā, kas tapa pirms desmit gadiem?
– Noteikti būtu citādāks. Pašlaik es strādāju pie jauna darba – gandrīz par to pašu laikmetu, kas «Lāčplēsī». Tas ir 13. gadsimts, Krusta karš.
– Kādas jums ir attiecības ar bērniem, kā viņus audzināt?
– Attiecības ir ļoti labas. Manam dēlam ir 21 gads, studē politoloģiju un strādā apvienībā «Tēvzemei un brīvībai»/LNNK par preses sekretāru. Tas ir ļoti atbildīgs darbs. Meita mācās Rīgas 49. vidusskolas 8. klasē, viņai daudz tīņu vecuma problēmu. «Lāčplēsi» es veltīju dēlam, «Meža gulbjus» – meitai. Audzināšanā svarīgākā ir mīlestība un personiskais piemērs.
– Ja jums iedotu Latvijas atmiņu kladi, kādu atziņu jūs tur ierakstītu?
– Dzejolī «Tik un tā» esmu to pateikusi. Lai arī mēs daudz ko esam ieguvuši, tomēr kā mazai nācijai arvien vajadzēs daudz darba pielikt, lai nezustu mūsu identitāte.
