Lai kā dēvētu 8. martu, tas tomēr paliek īpašs datums. Nu pērk vīrieši puķes no rīta līdz pat vēlam vakaram.
Lai kā dēvētu 8. martu, tas tomēr paliek īpašs datums. Nu pērk vīrieši puķes no rīta līdz pat vēlam vakaram. Latvijā Starptautiskā sieviešu diena vairs nav svinamo skaitā, bet pētījumi liecina, ka aptuveni puse valsts iedzīvotāju 8. martu atzīmē. Tirgotāji priecīgi, ka šogad kungi ir pat pārspējuši iepriekšējo gadu aktivitāti un ziedu veikalos iepirkšanās bijusi jūtamāka. Godīgi sakot – man arī prieks par uzmanības apliecinājumiem daiļajam dzimumam, jo neba tā ir ikdienišķa parādība. Kaut arī, veikalam garām ejot, dzirdēju, kā jauns vīrietis, teikdams, ka šajā dienā nav ko skopoties un jāpērk kārtīgi laksti, sacīto papildināja ar krievisku lamuvārdu, kas lietojuma plašumā pārspēj daudz citu latviešu vārdu. Bet pie tā jau pierasts, un, ja šādā brīdī reaģē tikai auss, tā pacieš daudz.
Taču martā ir vēl pāris zīmīgu datumu, ap kuriem pēdējos gados virmo pavisam citas kaislības, kas salīdzinājumā ar ziedu pirkšanu un sieviešu sveikšanu daudziem atnes rūgtuma brīžus un sirdssāpes. Par 16. martu – Latviešu karavīru atceres dienu – diskusijas turpinās un viedokļi ir pretēji. Integrācijas lietu ministrs Oskars Kastēns laikrakstā “Neatkarīgā Rīta Avīze” ir teicis: “16. marta piemiņas diena radās trimdā, “Daugavas Vanagu” rindās. Ja viņi redzētu, kā šodien šis datums tiek politizēts, domāju, viņi to nebūtu aktualizējuši.(..) Mūsu 20. gadsimta vēsture ir traģisku datumu pilna, mēs gandrīz vai katrā mēnesī varētu atrast vienu tādu dienu, kurā varētu pieminēt mūsu karavīrus, patriotus.”
Manuprāt, izklausās pārspīlēti. Latviešu leģionāri –, jā, tā tiešām ir sarežģīta vēstures lappuse, kuras skaidrošanā ļoti daudz izdarījis Visvaldis Lācis. Šai tēmai vajadzīga dziļa pieeja, salīdzinājums ar citām Eiropas valstīm, kā šo tēmu skatījis V. Lācis.
Martā būs vēl viena diena, kad mastos plīvos sarkanbaltsarkanais karogs ar sēru lenti. Šogad 25. datumā – Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā – Brīvības piemineklis nebūs apņemts ar žogu. Tā solījušas Rīgas Domes amatpersonas. Kad varas institūcijas saskata draudus, kur tie iespējami mazāk nekā citās sabiedriskajās aktivitātēs, gluži vienkārši kļūst skumji. Ja Latvijas otrās brīvvalsts laikā kārtību sargājošās institūcijas nav iemācījušās mierīgu iedzīvotāju ziedu nolikšanu pie valsts brīvības simbola pasargāt no provokācijām, tas liek domāt par šo dienestu profesionalitāti. Atgriežoties pie integrācijas lietu ministra sacītā par traģiskiem datumiem, manuprāt, ir saklausāma jaunās politiķu paaudzes neiejūtīgā un noliedzošā attieksme pret to, kas ir noticis un notiek ar tautu. Arī valsts un amatpersonu rokās ir iespēja salikt pareizus akcentus savas zemes vēsturiskajās pieturās. Ja to neprot, tad paliek vienkāršākais – aizliegt, ierobežot un tamlīdzīgi.
