Pirmā pasaules kara postažā auklēts. Nevienā svešā varā nav slavēts, un nekad nav slavējis sevi. Mūžs atdots mākslai. Šķelts. Celts. Cirsts. Kalts. Slīpēts. Gravēts. Visu mūžu.
Svešs starp savējiem
No visiem mākslas veidiem Bauskas reģions tēlniecības mākslas pārstāvjus devis vismazāk. Jānis Mūrnieks griezis koku. Trauslā Marija Aldersone kalusi granītu. Devums pamazs. Bijuši vēl citi, bet devums vēl mazāks. Mārtiņš Zaurs palicis kā izcirtumā atstāts vientuļš koks. Tagad, viņa simtgadē, palicis svešs starp savējiem. Neviena Bauskas kultūras iestāde nav atskatījusies gadiem pāri un pieminējusi viņa radošo mūžu un atstāto mantojumu. Klusums. Par viņa daudzveidīgo darbību tēlniecībā, arī memoriālajā mākslā – tas pats.
Politiķiem viņš nekad nav bijis interesants. Arī tagad pašmāju domes politiķiem neinteresants. Nav notikusi pat kaut kāda atcere. Kultūras norises un to kampaņas tagad nosaka dome. Ar izstādi Zauru atceras Jelgavā. Bauskā ne. Neinteresants. Baušķenieku «mazajai tautai» viņš bija interesants kā personība un kā mākslinieks. Par viņu un viņa Mežotnes «Stūrīšiem» palikušas īpašas atmiņas. Lai arī kā vērtētu Zauru, baušķenieku «mazajai tautai» viņš bija autoritāte.
Dievs izšķirošā reizē
Tanku ēnā austot pirmajam brīvības cerību stariņam, neziņā, ko īsti darīt un kā atgūstama brīvība, baušķenieki reiz gāja kājām uz Mežotnes «Stūrīšiem» pie Zaura. Gājiens brīvības alkās. Baznīcā pie altāra garīdznieks rāda mums Dievu. Zaurs rādīja Kārli Zāli – viņa skulptūru, kurā cilvēks raugās augšup. Tas bija gājputnu laiks. Mēs bijām līdzīgi šiem gājputniem vētrainās debesīs. Tajā rudenī mūsu dievs bija Kārlis Zāle un altāris – Rīgā viņa veidotais Brīvības piemineklis, kura tēlu kalšanā piedalījies arī Zaurs. Un svētums – monumentālā māksla. Palīgs garīgam stiprinājumam pārvērtību negaisos. No tā, kas te bija, brieda sapratne par vērtībām un to aizstāvēšanu mākslā, kura cieši saistīta ar dzīvi un cilvēka mūžu. Par humānisma vietu akmenī. Māksla un kultūra spēja vairāk nekā Dievs.
Laicīgie altāri
Pienāca 1986. gads. Laimonis Šulcs izdabūja no partijas komitejas atļauju sarīkot Saules kaujas 750 gadu atceri. Tas bija tikai iegansts, ne būtība. Toreiz Rīgā, Vērmanes parkā, notika plaša rīdzinieku sapulcēšanās. Baušķenieki pēc savas iniciatīvas aicināja viņus braukt uz Bausku. Te, pie viena no mūsu kultūras altārīšiem «Lejeniekiem». Tie, tāpat kā Zaura «Stūrīši», kaut mazi, bet «altārīši», kas toreiz visus vienoja ceļā uz barikādēm. Un rīdzinieki sabrauca. Daudz. Ne lielās pilis, bet tieši šie mazie kultūras «altārīši» vienoja vairāk.
Tā saucamais
Bauskā, Saules dārzā, uzstādīts līks dekoratīvs bleķis, tā saucamais piemineklis Plūdonim. Vārdus «tā saucamais» mēdza lietot Zaurs. Vērtējumos viņš bija nesaudzīgs un paskarbs. Viņa interešu loks bija plašs. Tas sniedzās pat civilizāciju sākuma kultūrā pirms mūsu ēras. Par to liecina viņa dekoratīvais šķīvis par asīriešiem. Publicējis rakstus par mākslu. Saskarsmē ar Zauru viņš sarunu biedros atstāja savu iespaidu. Šādā iespaidā komentēts Bauskas Plūdoņa bleķis.
Pa piemineklī atstāto spraugu nepieliecoties ērti var izlīst tā kreisajā pusē. Vajadzības gadījumā tur izrīkoties pēc saviem ieskatiem. Piemineklis ar ērtībām. Caur spraugu veikli ložņā puišeļi ar divritenīšiem un paskandina bleķi ar akmentiņiem. Cauruma malā plakans drūms bleķa invalīds ar vienu kāju un dzelzs spieķi. Tāda nu, manuprāt, parādīta šī pieminekļa simbolika. Bleķa siluets attēlots katoļu mūka sutanā līdz zemei. Uzskatu, ka portretiskās līdzības ar Plūdoni nav nekādas. Gandrīz parodija. Plūdoņa vietā klibs invalīds mūka sutanā. Bleķis norakstīts no pašas augšas līdz zemei. Tā kā padomju laikā bija norakstītas publisko tualešu sienas.
«Šodien pilsēta iegūst lielisku mākslas darbu,» tā sacīja Bauskas novada domes priekšsēdis Raitis Ābelnieks atklāšanā pērn, 2. augustā. Šī nav vienīgā reize, kad tiek baušķenieki smīdināti. Lielisko mākslas darbu pasvētīja mācītājs un noskaitīja pātarus. Šis bleķis tagad ir svēts. Ābelnieka slavēts un mācītāja svētīts. Pagaidām vēl nav pasvētīti Putras svētki un izremontētās ielas.
Nākotnes vīzija
Reiz tūrisma ceļvežos būs lasāms arī «Stūrīšu» privātā muzejiņa vārds, tāpat kā citām kultūras un piemiņas vietām Latvijā, kuras reiz svešu tanku paēnā kalpoja arī kā garīgā stiprinājuma vietas. Tajās esam gan dziedājuši, gan raudājuši. Tas viss piedzīvots.
«Stūrīšu» muzejiņā greznā futrālī būtu redzama Kārļa Zāles medaļa, kuru saņēmis Zaurs. Bet «Lejenieki» un Bauska būs pasargāti no domes atsevišķu politiķu ambīcijām un avantūrām.
