1941. gada 14. jūnijā risinājās viena no smagākajām mūsu tautas traģēdijām – Latvijas iedzīvotāju pirmā masveida deportācija.
1941. gada 14. jūnijā risinājās viena no smagākajām mūsu tautas traģēdijām – Latvijas iedzīvotāju pirmā masveida deportācija.
Valsts Prezidentes Latvijas Vēsturnieku komisijas redzeslokā jau vairākus gadus ir pētījumi par šo notikumu un holokausta noziegumiem. Notikušas vairākas starptautiskas konferences, un šīs komisijas rakstu krājumos ir atrodami jaunākie pētījumi.
Jau 1940. gada vasarā un nogalē Latvijā sākās “tautas ienaidnieku” un citu “šķiriski svešu elementu” uzskaite un apcietināšana. Okupācijas varas iestādes kompartijas vadībā visās Latvijas pilsētās un apriņķos sagatavoja īpašus sarakstus. Pārskatot no Bauskas apriņķa 1941. gada 14. jūnijā aizvesto sarakstu, var konstatēt, ka no vairāk nekā pieciem simtiem aizvesto lielākā daļa patiešām bija aizsargu organizācijas dalībnieki un viņu ģimenes locekļi. Tika izsūtīti gandrīz visi pagastu aizsargu nodaļu komandieri un aizsardžu vadītājas, kā arī Bauskas aizsargu pulka komandieris Viktors Zarāns.
Daudzi no viņiem nomira 1941. gada nogalē un 1942. gadā.
Izsūtījumā 1941. gada nogalē nomira, piemēram, Codes pagasta aizsargu priekšnieks Jānis Vanags (pirms tam jau 1941. gada jūlijā bija nomiris viņa 1940. gadā dzimušais dēls), Jaunsaules pagasta aizsargu priekšnieks Pauls Bethers, Stelpes aizsargu nodaļas ilggadējais priekšnieks Rūdolfs Leitnants. 1942. gadā nomira Bārbeles aizsargu nodaļas ilggadējais priekšnieks Mārtiņš Resnis, Vecsaules pagasta aizsargu priekšnieks Ēvalds Vasariņš (nomira arī viņa piecgadīgais dēls) u. c.
Padomju varas īstenotās represijas skāra visu sabiedrību – visu sociālo grupu un ar nelieliem izņēmumiem arī visu profesiju un Latvijā dzīvojošo tautību pārstāvjus. Viņu vienīgais “noziegums” bija ilggadēja un godīga kalpošana savai valstij. Par to šie cilvēki nonāca dažādās nometinājuma vietās smagos apstākļos.
Kādā no Latvijas Vēsturnieku komisijas rīkotām starptautiskām konferencēm profesors R. G. Vaits no ASV sacīja – kaut arī no okupētajām Baltijas valstīm ārvalstu, t. sk. ASV, žurnālisti tika izraidīti jau 1940. gada otrajā pusē un turpmāk informācija ārvalstu preses pārstāvjiem tika piegādāta no Maskavas, tomēr par masveida deportācijām no Latvijas Amerika uzzināja jau 1941. gada 15. jūnijā. Par to laikrakstā “Chicago Tribune” rakstīja žurnālists D. Dejs. Pēc dažām dienām par Latvijā notikušām deportācijām tika ziņots vēl vairākos ASV laikrakstos. Šajā laikā par to fragmentāras ziņas saņēma arī ASV Valsts departaments (Ārlietu ministrija). Nepilnīgas informācijas dēļ nekādi publiski paziņojumi gan netika sniegti, jo ASV vadītājus tolaik vairāk nodarbināja kara notikumi Rietumeiropā.
Desmitiem tūkstošu arestēto, deportēto Latvijas pilsoņu likteni aizēnoja karš, tomēr, reāli skatoties, ASV iespējamie protesti diez vai ko būtu panākuši, lai PSRS mainītu savu politiku un rīcību. Šo Latvijas iedzīvotāju traģēdiju gan spēja izmantot nacistiskā Vācija, kur jau 1941. gada sākumā Gebelsa vadībā sākās pret PSRS vērstās propagandas gatavošana. Pēc Gebelsa vārdiem, šai propagandai vajadzēja kļūt par ieroci vērmahta okupētās Latvijas iedzīvotāju ietekmēšanā, it sevišķi noskaņas radīšanā pret ebrejiem, kaut arī, piemēram, no Bauskas apriņķa 1941. gada 14. jūnijā tika izsūtītas desmit ebreju ģimenes – deviņas no Bauskas un viena no Skaistkalnes (pavisam 36 ebreji). Viņu vidū bija pilsētā labi zināmu tirgotāju Izraēla Joffes un Ruvina Feitelmaņa ģimenes, kā arī uzņēmēja Codika Taubes ģimene.
Starp izsūtīšanas lēmumu parakstītājiem bija ne tikai Latvijas PSR Valsts drošības tautas komisārs ebrejs Simons Šustins, bet arī Latvijas PSR Iekšlietu tautas komisāra vietnieks latvietis Jānis Cinis. No Latvijas tika izsūtīti arī daudzi citos apriņķos un pilsētās dzīvojoši ebreji. Taču tas netraucēja Gebelsa mašīnai radīt apdullinošu propagandu, kāda pār iedragāto Latvijas sabiedrību tika izvērsta jau gandrīz pēc divām nedēļām, kad mūsu valstī ienāca vērmahta karaspēks.
