Manu vecmāmiņu tāpat kā mani sauca Anna Ādama.
Manu vecmāmiņu tāpat kā mani sauca Anna Ādama. Viņa dzimusi 1865. gadā Kurmenē. Vecmammai bijuši trīs dēli – Mārtiņš, Otto, Vilis – un meita Alvīne.
Pirmā pasaules kara laikā ģimene aizbēgusi uz Krieviju un apmetusies Jaroslavļā. Vecākais dēls Mārtiņš tolaik studējis Tartu, bet saslimis ar ātro diloni. Viņš atbraucis no Tartu pie vecākiem uz Jaroslavļu, kur nomiris un apglabāts.
Vecmāmiņu mēs saucām par Māti. Viņa bija liela stāstītāja, atceros teicienu: «Nāc nu uz vienu zvirbuļu stundu!» Runāšanās parasti notika pievakarē, kad vēl nededza lampu, bet jau bija pārāk tumšs, lai varētu adīt un vērpt. Tad viņa stāstīja par mūžā piedzīvoto, par mēra postu un baronu, pie kura viņas tēvs kalpojis par mežsargu, arī par mirušo dēlu Mārtiņu.
Ap dēla kapu Jaroslavļā Māte uztaisījusi koka sētiņu, ko riņķu riņķiem notinusi ar vilnas dziju. Kad par to brīnījos, viņa sacīja, ka vilnas dzīpars nepūstot. Tā Māte cerēja vēl pēc gadiem atrast, kur mīļais Mārtiņš guļ.
Pēc Pirmā pasaules kara atgriezies Latvijā, vidējais dēls Otto aizgāja strēlniekos. Kad atgriezās, sāka saimniekot tēva mājās «Rutki», apprecējās ar manu mammu, Rīgā iepazītu kalponīti. Bet liktenis bija ļauns. 1945. gada 30. janvārī četri vīri tēti aizveda līdzi. Viņš 1946. gada 16. martā nomira Arhangeļskā.
Atceros, kā saņēmām nāves ziņu. Māsas bija krietni vecākas, tāpēc mazotnē bieži laiku vadīju viena. Toreiz mīļākā vieta, kur spēlēties, man bija kūts. Tikko no āra ienācu istabā, ieraudzīju, ka mana memmīte uz dīvāna tā kā pakritusi un ļoti raud. Piepeši ievaicājos, vai tētis miris, un memmīte sāka raudāt vēl skaļāk. Viņa lūdza, lai nesakot to Mātei, kura ļoti gaidīja dēlu mājās. Bet iznāca tā, ka bērna tiešumā es izpļāpājos. Šo ziņu izdzirdot, Māte, mums visiem par izbīli, noģība.
Mans tēva brālis Vilis bija jaunākais dēls, no 1925. līdz 1927. gadam dienēja Latvijas Armijā un atgriezās mājās. Mūsmājās bija ļoti labi zirgi, tāpēc vīri katru ziemu veda baļķus no meža līdz Mēmelei. Pa upi koki pavasarī pludināti līdz Bauskai un Jelgavai. 1931. gada vasarā Vilis nejauši savainoja kājas īkšķi, pie ārsta neaizbrauca. Sākās asins saindēšanās, un viņš nomira, jauns puisis, neprecējies.
Visgarāko mūžu – līdz 67 gadu vecumam – nodzīvoja mana krustmāte Alvīne. Viņa apprecējās un iekopa jaunsaimniecību. Alvīnei liktenis bija labvēlīgāks.
Pēc tēva nāves mēs ar memmīti un Māti palikām «Rutkos». 1949. gada 25. martā mani un mammu izveda uz Sibīriju. Vecmāmiņa pakrita pie klēts stūra, saucot mani: «Ančuk, Ančuk, kur tevi ved!» No pārdzīvojuma viņa sajuka prātā un 1952. gadā nomira. Mēs no Sibīrijas tikām mājās 1956. gadā, tad pie mīļās Mātes varēju aiziet tikai uz kapiem Kurmenē. Starp citu, tieši līdzās dzejnieka Knuta Skujenieka dzimtas apbedījuma vietai. Ar viņu kopā mācījos Mūru pamatskolā Kurmenes pagastā, bet tas jau būtu cits stāsts.
